Visu vasaru mani ir pavadījušas alkas pēc kalniem un kādu vakaru, piesēžot pie datora, tiek atrastas samērā lētas biļetes uz Vācijas pilsētu Memmingeni.

No turienes mazāk kā stundas attālumā ir Šveice, turpat arī Lihtenšteina, kur nekad vēl nav būts, Austrija un Bavārija. No visiem variantiem izvēlamies iepazīt Šveices Alpus.

Pēc nostāstiem Šveice ir dārga valsts. Par šo mēs vēl parunāsim nedaudz vēlāk, vai tā ir vai nav. Ņemot vērā cenu kāpumu Latvijā, esam pieredzējuši, ka mūs nepārsteidz cenas ne Zviedrijā, ne Norvēģijā, jo Latvija jau ir gandrīz panākusi šo valstu cenu līmeni.

Līdz ar to mēs plānojam nedzīvot viesnīcās Šveicē, bet gan paņemt lielāku nomas auto un nakšņot tajā. Braucam trijatā – es, vīrs un mūsu mazā trīsgadniece Emīlija. Līdzi lielajā koferī iepakoju guļammaisus, paklājiņus, gāzes degli, drēbes pārgājienam. Neskaitot lielo nododamo bagāžu, mums vēl ir viena neliela soma Emīlijai ar viņas apģērbu, mugursoma katram no mums un vēl fotosoma.

Lidojums ir vakarā. Man patīk lidostās. Ir tāda forša sajūta kā atrodoties krustcelēs brīdi pirms kaut kā lieliska. Pirms jauna piedzīvojuma. Kā Bilbo I am going on an adventure! 😊

Nolaižamies Memmingenes lidostā un mūs sagaida daudzsološs uzraksts uz lidostas sienas ar Neišvānšteinas pili fonā “You’ve just landed in a fairytale”.

Tam es ticu, jo Neišvānšteinas pili apmeklēju 2018.gadā (jau no bērnības manā istabā pie sienas stāvēja pils plakāts un es zināju, ka kādu dienu to apmeklēšu).

Vienai naktij esam rezervējuši hosteli netālu no lidostas, jo ielidojam pavēlu.

Hostelim ir tā interesantā piereģistrēšanās sistēma – vestibilā ir automāts, kurā, ievadot datus, tu piereģistrējies pats, dabū istabas ieejas numuru un viss. Līdzīgu sistēmu redzēju arī Pērnavā.

No rīta jau ir tā foršā sajūta, ka esi citā valstī. Pagaidām gan tikai Vācijā. Atstājam koferus istabā un dodamies garām stāvlaukumiem uz lidostas auto nomu. Tā kā plāns ir gulēt auto un neizmantot dārgās Šveices naktsmītnes (lētāku par 100 euro uz nakti ir pagrūti atrast), paņēmām lielāku auto. Atnākuši uz auto nomu saņemam pirmo pārsteigumu (un nekad iepriekš tā nav bijis) – nomas auto nav pieejams, jo visi ir aizņemti. Ziņa par to, ka noma atteikta, man epastā ir pienākusi vakar. Lidojumu laikos es epastā neeju, tāpēc šī ziņa ir ļoti negaidīta. Memmingenes lidostā ir precīzi 2 autonomas un nekas mums atbilstošs nav pieejams. Pirmā problēma ir klāt! Kāds risinājums? Memmingenes pilsētā opciju nav, tātad dzimst doma braukt uz stundas attālumā esošo Minheni ar autobusu, kas atiet tieši no lidostas un mēģināt iznomāt auto Minhenē. Aši pēc kofera uz hosteli un vēl uzspējam uz autobusu plkst. 9:00.  Labi, ka ilgi no rītiem nečammājamies. 

Melotu, ja teiktu, ka ceļš uz Minheni ir pasakains, bet galvenais ir tikt pie auto. Pie Minhenes dzelzceļa stacijas ir Europcar autonoma un beidzot mums ir auto uz 7 dienām.  Nobraukuma ierobežojums ir 1400 km uz visu nomas periodu. Man nepatīk šādi ierobežojumi, bet, parēķinot maršrutu, izskatās, ka iekļausimies. Tad vēl papildus nopērkam uzreiz nomā Šveices autoceļu vinjeti par 40 eur.

Pirmā pilnā ceļojuma diena aiziet kārtojot nomu, izbraukājot veikalus, lai atrastu deglim piemērotus gāzes baloniņus (ar to ir grūtības, bet beigās kaut ko atrodam celtniecības preču veikalā), tad jāiepērk ūdens, maize, siers, kafija, tēja, kaut kas no uzgraužamajiem.

Pēcpusdienā dodamies ceļā uz Šveici un tā kā pa ceļam ir pundurvalsts Lihtenšteina, nevaram nepiestāt galvaspilsētā Vaducā.

Lihtenšteinas Firstistē ir augstākais pasaulē iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Tā ir vienīgā Alpu valsts, kuras teritorija pilnībā atrodas Alpos. Kas interesanti, lielu ienākumu avotu valstij dod pastmarkas. Vaducas centrālajā gājēju ielā ietvēs iestrādāti pastmarku attēli. Vaducas centrs ir fotogēnisks, ēku izskatā modernais mijas ar vēsturisko, bet kaut kā labi iekļaujas apkārtējo kalnu ainavā. Uz Vaducas pili, kas ir Lihtenšteinas prinča mītne, augšup kalnā ved gājēju taka. Jau kļūst patumšs, kad uzkāpjam. Lihtenšteina būtībā atrodas divās kalnu ielejās un no Vaducas pils nogāzes paveras skats uz vienu no tām.

CEĻOJUMS ŠVEICES ALPOS, 2.daļa.

Pirmā nakts auto ir pati grūtākā. Diezgan pastīva sajūta, no rīta pieceļoties, taču nav nekas traks, pamazām ar katru reizi būs vieglāk, to zinu no pieredzes. Nakšņošanas vietas atrašanai izmantoju aplikāciju PARK4NIGHT, tajā ceļotāji paši atzīmē kartē vietas, kur iespējams palikt pa nakti – stāvlaukumi, labiekārtotas vietas, pludmales, nobrauktuves no ceļa utml. Paliekam mazā placī kalna nogāzē ar skatu uz ezeru, netālu no govju ganībām un lauku saimniecībām. Tās te ir gandrīz visur, jo valsts sniedz atbalstu fermeriem govju turēšanai Alpu ganībās.

Mana doma ir braukt cauri Šveicei līdz Interlaken pilsētai, kas atrodas Oberlandes reģionā, pa ceļam paķerot apskates objektus.

Pirmais kalns šodien ir Pilatus kalnu masīvs, 2073 m vjl. Tajā iespējams uzbraukt ar pasaulē stāvāko kalnu dzelzceļu. Iespēja ir jāizmanto. Nopērkam biļeti vienā virzienā ar domu kāpt lejup līdz Alpnachstad pilsētiņai. Tie gan ir apmēram 1600 augstuma metri. Nav maz, tās ir apmēram 5 stundas, bet mēs šad un tad pirmajā reizē paņemam grandiozus gājienus, kas varbūt nav prāta darbs.

Kasē pie biļetes klāt dod šokolādi. Šo es saprotu! Man sāk iepatikties Šveices Alpi. Mazais vilciens sāk ceļu augšup un tā vadītājs pastāsta par vilciena vēsturi.

Stāvums patiešām ir iespaidīgs. Skatam nedaudz traucē migla, arī pašā kalna virsotnē, bet nav arī tā, ka neko nevarētu redzēt. Pašā augšā ir vairāki skatu laukumi, kafejnīca, viesnīca un pat veikali. Nelielas uzkodas skatu laukumā, veroties uz bezgalīgajiem plašumiem un ejam lejup. Emīlija daļu takas pastaigā, daļu tiek nesta. Diemžēl nekur neatradām iespēju iznomāt mugursomu ar bērnu krēsliņu, kādas parasti izmanto pārgājieniem. Neko darīt. Ceļš lejup ved gar iežu nobirām, cauri skujkoku mežam, pāri Alpu ganībām. Nezin kādēļ, bet reti kurā Šveices taku norādes zīmē parādīts laiks, kāds nepieciešams, lai noietu takas posmu. Austrijā, Vācijā, Tatros laiks norādīts vienmēr, jo tas ir vienīgais, kā iespējams mērīt takas pieveikšanu. Sešos vakarā pēc 5 stundu gājiena un 13 kilometriem esam atpakaļ pie auto. Šis bija diezgan nogurdinoši. Braucam meklēt nakšņošanas vietu un tā tiek atrasta pie kalnu ieskauta ezera ar tirkīzzaļu ūdeni blakus ceļam. Izvelkam traukus, degli, gāzes balonu un vakariņām top griķi ar gaļas konserviem un tēja. Vakars ir omulīgs. Netālu dzirdamas attālās pilsētas baznīcas zvanu skaņas. Garām nobrauc vien reta mašīna. Drīz vien virs kalniem iedegās zvaigznes un nolīst tumsa.

Nākamajā rītā rosamies un gatavojam brokastu putru. Stāvlaukumā piebrauc auto un no tā izkāpj iesirms vīrs, sāk kārtot mantas bagāžniekā un tīrīt zobus. Izskatās pēc ceļotāja. Nedaudz vēlāk viņš pienāk pie mums aprunāties. “You are strong people. I like it!” nosmej vīrs, ieraudzījis mazo Emīliju un uzzinājis, ka nakšņojam auto. Kā izrādās, vīrs ir šveicietis un, kamēr sieva strādā, pats braukā apkārt un arī guļ automašīnā. Ir bijis visās trijās Baltijas valstīs, kaut gan par Latvijā apskatītajām vietām neko īpašu neatceras. Mazliet parunājamies par dārdzību šeit un Šveicē, par ceļojumu uz Ameriku. Tad viņš iesaka apmeklēt Grindelwald kalnu ciematu. Pirms ceļojuma biju par to lasījusi, bet nebiju izlēmusi turp doties. Redzēs, ja sanāks būt tuvumā, iebrauksim.

Šodien mans plāns ir apskatīt Reichenbach Fall jeb Reihenbaha ūdenskritumu, it sevišķi tāpēc, ka tas ir saistīts ar Šerloku Holmsu. Artura Konana Doila darbā par slaveno detektīvu bija aina, kurā abi – Moriartijs un Šerloks Holmss iekrīt ūdenskritumā un Holmss inscinē savu nāvi. Braucam augstāk kalnos, kurus ieskauj priežu meži, līdz Google maps ieved kaut kur pavisam citur. Papētu vēlreiz informāciju par ūdenskritumu un izrādās, ka uz turieni nevar aizbraukt ar auto, tikai ar pacēlāju vai kalnu vilcieniņu. Negribam tērēt šādām atrakcijām, tāpēc uz ātru roku apskatos, kas atrodams tuvumā un nospraužam maršrutu uz Rosenlaui ledāja kalnu aizu, kuras apskate maksā 10 euro personai. Līdz aizai ved ainaviska taciņa, kas vijas gar ūdenskritumu, pati aiza ir diezgan iespaidīga, vismaz mūsu 300 m augstākā kalna nācijai. Pēc aizas izstaigāšanas vēl seko atpūtas pauze, gājiens pa mežu un apmēram pēc stundas esam atpakaļ stāvlaukumā.

CEĻOJUMS ŠVEICES ALPOS, 3.daļa

Turpinām ceļu uz Šveices vidieni. Pa ceļam fantastiski zilzaļā Brienz ezera krastā ir smuki, nelieli ciemati ar idilliska paskata mājiņām. Viens no idilliskākajiem ir Iseltwald ciems, kur apstājamies, lai vienkārši pastaigātu apkārt nezināmā un neplānotā vietā. Bonuss braucot ar auto, ka vari apstāties, kur vēlies.

Namiņu brūnie jumti skaisti kontrastē ar ezera ūdens burvīgo krāsu. Šveiciešiem izteikti patīk visādi mazi dekori un ķinķēziņi, salikti dārzos, pagalmos, uz palodzēm, sakarināti pie logiem, durvīm, balkonos. Izskatās smuki, kaut kāds līdzīgs stils man patīk, ja vien nav par daudz visu to raibumu.

Kalnu ieskautais ezers ir pasakains. Aizejam līdz ciema galam, kur slejas majestātiska ēka, gluži kā pasaku pils. No tās pagalma paveras īpaši skaists skats uz kalniem, ezeru un laivām, kas šūpojas neticami tirkīzzilajā ūdenī. Uz brīdi, protams, pasapņoju, ka man tāda varētu piederēt un es sēdētu pagalmā un no rītiem lasītu grāmatas pie kafijas tases. Būs jau labi, nav man mērķa sēdēt uz vietas un dzīvot Šveicē 😊 Ir citas virsotnes, kas vēl jāsasniedz!

Ejam atpakaļ gar krastu un brīdi pasēžam, pavērojam citus tūristus. Te ir tas moments, kad laiks nedaudz apstājas, tālumā redzami kalni, ezers mierīgi virmuļo saulē un ir tāda relaksējoša atmosfēra.

Man piktumu uzdzen ķīnieši ar trako vajadzību fotogrāfēties. Divas tūristes turpat ezera krastā acīmredzami īsteno fotosesiju pēc principa – 55 pozas Instagram bildēm. Nopietni? Un katru reizi roka vai profils tiek pavirzīts par centimetru. Murgaini. Tu esi šeit iespējams, pirmo un pēdējo reizi mūžā, , un nevis izbaudi ainavu, bet uztaisi 1500 bildes stundas laikā. Es nekaunīgi iespraucos ar Emīliju, lai noķertu pāris kadrus,  kamēr ķīnietes kolektīvi  izvērtē pirmās 100 bildes pirms atkal mesties fočēšanās trakumā.

Tālāk seko nakšņošanas vietas izvēle. Īstenībā tas ir jautrs process. Pirmās 3 vietas īsti neder – vai nu pārāk publiskas, vai aizžogotas. Tad nu izvēle krīt uz laukumu pie ezera. Vieta omulīga un populāra. Pavisam kopā te ir kādas sešas mašīnas. Francūziete ar diviem maziem bērniem, kura ceļo ar busiņu. Pavecāks onka ar sievu vakarā iekur uguni krastmalā un klusi sarunājas. Japānis vai korejietis lepnā vientulībā atnes krēslu un sēž, lasa grāmatu un raugās uz saulrietu. Tad vēl ir angļi, kuri arī nakšņo busiņā. Un divi krievu jaunieši, kas ceļo ar velosipēdiem un vakarā pa tumsu uzslej telti turpat zem koka. Pārmijam sveicienus ar dažiem ceļotājiem, bet neviens īpaši netusē ar citiem. Par mums skaidrs, mēs esam kautrīgie latvieši un varbūt, ja būtu te divas dienas, tad jau ielaistos arī garākās sarunās. Šobrīd ir labi tāpat. Naktī ir īpaši skaisti sēdēt pustumsā, raudzīties zvaigznēs virs galvas, vērot, kā kalnu virsotnes saplūst ar naksnīgajām debesīm.

Ir svarīgi reizēm nojaukt robežas savā galvā un ļauties piedzīvojuma sajūtai, lai saprastu, ka neplānotais bieži vien ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs.

CEĻOJUMS ŠVEICES ALPOS, 4.daļa.

Nākamajā dienā ceļš ved uz Alpu kalnu ciematu Grindelwald, kurš esot viens no TOP apskates objektiem Interlaken reģionā un Šveicē vispār. Kļūst skaidrs, kur Džoanna Roulinga ieguva vārdu savam ļaundarim Gelertam Grindelvaldam. Ceļš, kurš ved no Interlaken pilsētas uz pašu ciemu, skaitās viens no ainaviskākajiem Šveicē. Es to nevaru apstiprināt, jo braucam pa šauru kalnu ielejas ceļu, abās pusēs virs mums slejas kalnu muguras un arī plašuma skati reti kur paveras. Arī pats ciemats nudien manā izpratnē nav tik īpašs, lai uz to speciāli brauktu. Jebkura ieleja Austrijā ir pat skaistāka, ar namiem, kas satupuši kalnu nogāzēs, ar mīlīgajiem siena šķūņiem un govju zvaniem. Lai nebūtu velti braukts, paņemam mazu 7km pārgājienu ap ciemu. Taka ved pa skujkoku mežu, pāri ūdenskrituma izgrauztai aizai, pāri ganībām un cauri ciematam, kur man patīk vērot dekoratīvos rotājumus, grozus, puķupodus un karekļus pie šveiciešu kotedžām un namiem. To ir milzums, bet tas izskatās kaut kā savādi gaumīgi un iederīgi.

Droši vien speciāli te braukt neieteiktu. Mēs izlemjam doties dziļāk kalnos, lai noķertu grandiozākus skatus un aši pārskatot karti, kā tuvākais mērķis tiek noteikts Davosa – visaugstāk kalnos izvietotā pilsēta Eiropā, 1560 m vjl. Ik gadu Davosā notiek Pasaules Ekonomikas forums, kur sapulcējas ievērojami biznesa cilvēki un daudzi valstu vadītāji. 

Tas ir 19. autoceļš. Tas ved tieši cauri kalnu masīviem un piedāvā tiešām labas skatu vietas, dažbrīd var ļoti labi saskatīt ledāju mēles. Pamazām satumst un kalni iegrimst nakts apskāvienos.

Vienu nakti tomēr ir vēlme pavadīt viesnīcā un tādu mēs atrodam Göschenen ciemā. Lētākais variants ir 130 euro par nakti. Viesnīca Gotthard ir tāds kā ceļojums pagātnē – interjers atgādina laikus pirms 30-40 gadiem. Tas nav slikti, drīzāk jauna pieredze. Viesnīcas vestibilā neviena nav un paiet kāds laiciņš, kamēr sazvanām darbinieku, kurš pa telefonu noinstruē, kā tikt istabā. Ciems ir ļoti mazs un kluss, izvietojies starp kalnu grēdām, tāpēc ir tāda nedaudz nospiedoša, klaustrofobiska sajūta,  staigājot pa ielām. No rīta ir arī brokastis – maize, desa, siers, pārslas un vesels kalns saldumu, cepumu un šokolādes. Brokastīs baigi daudz saldumu neprasās. To, ka Šveicē ražo šokolādi, var redzēt ik pa brīdim, jo kaut kur tā uzpeld 😊. Kaut vai pērkot biļeti uz kalnu pacēlāju.

Pēc brokastīm dodamies tālāk un šīsdienas galvenais punkts ir Davosa. Diezgan paliela pilsēta, tajā dzīvo ap  11 000 iedzīvotāju. Aizejam uz vietējo peldbaseinu, kur ir arī apsildīts āra baseins, bērnu baseini un pirtis par papildu maksu. 10 euro no pieaugušā, sīcim bez maksas un bez laika ierobežojuma var pabaudīt ūdens priekus.

Pēc tam jau ir vakars un braucam tālāk, pa ceļam skatoties Park4night lietotnē tuvāko nakšņošanas vietu. Ir viena vieta mazliet nostāk no galvenā autoceļa. Sākam braukt augšup kalnos, taču te ir mazs meža celiņš, visapkārt drūma tumsa, gar malām redzamas kaut kādas barikādes un sakrauti celtniecības materiāli, kas izskatās kā indiešu graustu rajoni vai bezpajumtnieku nojumes, un vispārējā sajūta ir tāda, ka šo ceļu noteikti labprāt izmanto sērijslepkavas, lai noraktu savus upurus. Man te nudien nepatīk un mēs griežam apkārt un paliekam omulīgi apgaismotā stāvlaukumā nelielas pilsētiņas centrā pie rosīgas kalnu upītes skaistā zilzaļā krāsā, ko novērtējam nākamajā rītā, kad ir gaišs.

Šai dienai Hardijs ir atradis pārgājienu no apdzīvotas vietas Margrethenberg, takas nosaukums Furgglistrasse (6 km). Atkal skaistās ganības,  ainaviskie nami, un šī taka nudien ir burvīga. Tā uzved kalna virsotnē, kur ierīkota skatu platforma un pēc tam ved pāri ganībām un pa asfaltētu ceļu atpakaļ līdz takas sākumam. Ar ratiem visu posmu noiet nevar, bet ja bērns staigā pats, tad nav problēmu te iet ar bērniem.

Šis bija viens no skaistākajiem pārgājieniem Šveicē.

CEĻOJUMS ŠVEICES ALPOS, 5.daļa

Rit ceļojuma noslēguma diena, rīt jau lidojums mājup. Pēcpusdienu pavadām, braukājot pa Lihtenšteinas Alpu daļu. Zināšanai, šīs mazās Alpu valsts platība ir 158 km2, tas ir apmēram tikpat liels kā Kokneses pagasts. Laiks ir nomācies un kalnu virsotnes ieskauj bieza migla, tāpēc neko diži no kalnu skatiem izbaudīt nevar.

Nakšņošanas vieta gan ir izcili laba – neliels laukumiņš nomaļa pilsētas ceļa malā ar grandiozu skatu uz Lihtenšteinas kalnu ieleju, kurā izvietojušās apdzīvotas vietas. Te joprojām raksturīgi Alpu ganību šķūnīši, ko pazīstam arī Vācijas un Austrijas Alpu ainavās. Pašā vakarā, kad satumsis, izmetu loku pa pilsētu, gar baznīcu, pa mierpilnām ieliņām, kuras izvietotas kalna nogāzē, tāpēc dāvā skaistu skatu uz izgaismoto ieleju.

Pēdējā ceļojuma dienā ar auto dodamies augstāk kalnos līdz Malbunas ciemam Lihtenšteinā, kur ar pacēlāju uzbraucam virsotnē Sareis. Migla un kalnu vēsums ieskauj visu un labākais, ko var darīt, ir sasildīties omulīgā kafejnīcā, kas atrodama tieši pie pacēlāja stacijas. Žēl, protams, ka izpaliek kalnu ainavu baudīšana, taču ne mazāks gandarījums ir vienkārši tā pasēdēt mazā kalnu kafejnīcā, ar koka interjeru, papētot pie sienām piekārtās vēsturiskās vietas fotogrāfijas, papriecājoties par sarunām un apzinoties, ka šeit esmu nonākusi pirmo un, visticamāk, pēdējo reizi mūžā. Šī vieta ir pastāvējusi, pirms es te ierados un pastāvēs vēl arī pēc tam, kad būšu devusies tālāk, bet uz šo vienu mirkli es esmu te un tagad.

Pēc kafijas un smalkmaizītēm dodamies lejup miglas aizaustajā ceļā. Emīlija, protams, uzprasās augšā tētim uz pleciem, un tā lēnā gaitā pa kalnu taku dodamies līdz autostāvvietai. Pa ceļam ieraugu mazu baznīciņu. Vienmēr ceļojumos atrodu laiku un iespēju pabūt kādā no baznīcām. Nav pat tik svarīgi, kādas konfesijas baznīca tā ir. Man patīk tas miers un īsā atrautība no plānošanas. Iededzu svecīti un vienmēr pasaku paldies par šo mirkli, par šo fantastisko iespēju dzīvot, ceļot un būt kopā ar savējiem. Tas ir brīdis, kad sajust pateicību, nevis nemitīgi kaut ko pieprasīt vai vēlēties. Reizēm ir tik forši vienkārši pabūt mierā ar sevi, ar savām domām un sajust mirkļa skaistumu.    

Autostāvvietā sašķirojam un sapakojam mantas koferī un mugursomās, gatavojoties lidojumam atpakaļ uz mājām.

Domāju, ka Šveices Alpos vairs neatgriezīšos, kaut kā Austrija mums patika labāk. Un galu galā, vēl jau jāapceļo Itālijas Dolomīti, Slovēnijas Alpi un Balkānu kalni.

Ceļojuma laiks: 2022.gada 19.-26.septembris

Ceļojuma maršruts: Memmingen (Vācija) – Vaduca (Lihtenšteina) – Pilatus (Šveice) – Interlaken – Grindelvald – Goshenen – Davosa – Malbuna – Vaduca – Memmingene (kopā ap 1000 km)

Teksts: Māra Bitāne

Foto: Māra Bitāne, Hardijs Bitāns