-Velta, panāc šu! – no dzīvojamās istabas sauca pensionētais skolotājs Pēteris. Pētera sieva Velta virtuvē mazgāja pusdienu traukus un ielika pēdējo noslaucīto šķīvi trauku skapī.
-Nāku jau nāku! – viņa atsaucās un nesteidzīgā gaitā uzsāka gājienu uz dzīvojamās istabas pusi, pie sevis murminot: – Nu kas tad atkal lēcies! –
-Ko tu tur tūļājies! – Pētera balss kļuva pavisam nepacietīga un, kā Velta saklausīja, cik nu ar viņas dzirdi sešdesmit trīs gadu vecumā bija iespējams, arī ar viegli histērisku pieskaņu. Tik sakāpināta reakcija parasti nebija Pētera dabā un Velta ar interesi prātoja, kas varētu būt tā satraucis viņas citkārt tik nosvērto vīra kungu. Velta bija tipiska pensionāre, kuras rāmo ikdienu izraibināja meitas Maijas un abu mazbērnu zvani, došanās iepirkties uz tuvējo lielveikalu, abonētās padomu avīzes saņemšana, TV dziedāšanas šovi svētdienās un ciemošanās pie tuvākajiem kaimiņiem Laimoņa un Ainas.
Iečāpojusi istabā, Velta atrada vīru bālu seju, sakumpušu sēžot klubkrēslā pie ieslēgta televizora un neatlaidīgi urbjamies ekrānā, ar plaukstās cieši sažņaugtu TV pulti. Neskatīdamies uz sievu, Pēteris šausminošā balsī ierunājās: – Klausies, nav nekādi joki. Būs pasaules gals! Pēc trim dienām. –
Velta vispirms sabijās, bet tad, samiegusi acis, viņa uzlūkoja vīru un stingri noprasīja: – Pēter, vai tu šorīt izdzēri zāles? –
Pēteris, nenolaizdams acis no ekrāna, nevērīgi pavēcināja uz sievas pusi pulti: –Vai tu dzirdēji, ko es tikko teicu? Būs pasaules gals. Saproti, pa televizoru uz īsu brīdi noraustījās bilde un tad parādījās švīkas un balsis, kas sarunājas angliski. Tu jau zini, ka es saprotu angļu valodu. Tur runāja no NASA pārvaldes – pēc trim dienām iestāsies pasaules gals, bet sabiedrība to nedrīkstot zināt, jo tad iestāšoties vispārējs haoss, tāpēc tā ir slepena informācija, kuras noplūde nevar tikt pieļauta. Pasaules galu izraisīšot Zemes ass nobīde vai kaut kas tāds, nezinu, es tos terminus īsti nesapratu. Bet galvenais fakts ir tāds, ka mums ir palikušas trīs dienas, ko dzīvot, ieskaitot šo, ja vien mēs kaut ko neizdomāsim! –
Velta brīdi raudzījās vīrā, tad nokremšļojās un maigā balsī noprasīja: – Pēter, vai tu aizmigi pie televizora? –
Pēteris nikni novērsās no ekrāna un saraucis pieri, uzlūkoja dzīvesbiedri. – Velta, tu taču zini, ka es nekad neguļu gaišā dienas laikā! Kad es tev saku, lieta ir pavisam nopietna! –
Velta saņēma rokas un ieplestām acīm izbijusies skatījās uz vīru: – Vai manu dieniņ, ko nu lai dara? Pēter, kam mums zvanīt, policijai?
Sabozis biezās, baltās uzacis, Pēteris nometa pulti un pieslējās kājās. – Policija te nelīdzēs. Mums jāsāk plānot. Un bez nekādām histērijām. Es noiešu pagrabā un paskatīšos, kas mums varētu noderēt. –
Klusi čāpodama pakaļ, Velta pavadīja vīru līdz pagraba durvīm un ar raižpilnu skatienu nolūkojās, kā viņš, uzmanīgi sperot soļus, sāk kāpt lejā pa kāpnēm. Tad Velta aši iegāja virtuvē, sameklēja mobilo telefonu un, atradusi numuru, nospieda zvanīšanas pogu. – Hallo, Aina, sveika, tā esmu es. Klausies, mīļā, tavs Laimonis taču arī skatās to dienas pārraidi, vai ne? Vai neesi dzirdējusi par to pasaules galu? Nu, es domāju, ka Laimonis varbūt uzķēris to pašu ziņu, ko manējais. Nezinu gan, vai tik nebūs aizmidzis pie televizora un visu nosapņojis. Ak tā, tu saki, ka nevajag ticēt visam, ko rāda pa televīziju? Nu tā jau ir, tā jau ir. Nezinu, Pēteris satrakojies ne pa jokam, domā, ka pēc trim dienām būšot pasaules gals. Jā, jā, es jau zinu, ka tādas ziņas parādās regulāri. Tu saki, lai neuztraucos? –
Kad Pēteris uznāca augšā no pagraba, stiepdams vairākas metāla caurules un telti, Velta bija nocēlusi no plauksta keramikas cūciņu un patlaban ķeksēja no tās ārā eiro banknotes:
-Pēter, ja tik tiešām tas pasaules gals būs, tad es vēl gribu piepildīt savu vēlēšanos un aizbraukt ceļojumā uz Romu, atceries, es tev vienmēr esmu teikusi, ka tā ir mana sapņu pilsēta un vismaz reizi dzīvē es gribu to ieraudzīt. –
Pēteris palika stāvam vaļā muti, viena no caurulēm izslīdēja viņam no paduses un ar dobju, metālisku blīkšķi nokrita uz grīdas. – Sieva, tu esi prātu izkūkojusi? Kāda Roma? Mums jāplāno, kā izdzīvot, bet šī par Romu sapņo! Sapako konservus un pārtiku, kas ilgi nebojājas. Sapako es sameklēšu visu pārējo – sērkociņus, virves, nazi, baterijas, pases, skaidru naudu. –
Nometis zemē atnestās mantas, Pēteris devās uz noliktavu mājas sētas pusē, pie sevis kurnēdams: – Romas brīvdienas viņai sagribējies… –
Velta atkrita krēslā un ievaimanājās: – Vai dieniņ, te nu bija, i nomiršu pat Romu neredzējusi! –
Ja Velta bija cerējusi, ka Pētera untums par pasaules galu norims, tad nekā. Iznācis no noliktavas ar pilnu piebāztu mugursomu, no kuras rēgojās virves rituļa gals, termosa vāciņš un izbīdāmais teleskops, Pēteris nosvieda nešļavu priekšnamā un, noberzis plaukstas gar bikšu starām, iegāja istabā, sameklēja mobilo telefonu un, uzspiedis numuru, pēc pāris sekundēm ierunājās nepacietīgā tonī: – Laimoni, sveiks, vari runāt? – Nesagaidījis atbildi, Pēteris turpināja: – Aizdod savu džipu, zinu, lieta ir kutelīga, negribu klāstīt detaļas, bet vajag aizvest dažas mantas. Es tev atstāšu savu mazo vāģi. Ak tā? Labi, tad es pienākšu pēc pusstundas! –
Pēteris nometa telefonu uz galda un, pavēries uz sievu, kura krēslā atgāzusies, domīgi vēdinājās ar krustvārdu mīklu žurnālu, nepacietīgi uzsauca: – Nu, vai salūkoji konservus? – Kad Velta papurināja galvu, Pēteris nikni aizsoļoja uz virtuvi: – Viss beigās jādara pašam.. Kāda jēga no sievišķiem krīzes situācijā? –
Beigu beigās sapakojuši visu, kas pakojams, Pēteris un Velta sakrāva paliela dinozaura izmēra mantu kalnu mājas pagalmā un Pēteris, piekodinādams Veltai nekur prom neiet, aizgāja pie Laimoņa pēc džipa. Par laimi, arhitekts Laimonis ar sievu dzīvoja vien pāris māju tālāk un tāpēc Pēteris bija atpakaļ ar sudrabpelēku Land Rover jau pēc desmit minūtēm.
Izkomandējis Veltu sašķirot ātri lietojamās pārtikas preces no ilgstoši uzglabājamām, Pēteris stiepa uz mašīnu pārējās mantas. Kad viss bija sakrāmēts automašīnā, mājas durvis aizslēgtas, Pētera mazā vāģa atslēgas aiznestas pie kaimiņiem, Pēteris beidzot iekārtojās pie stūres un Velta viņam blakus, nervozi piekārtodama matus un uzmezdama bažīgu skatienu neierastajam auto salonam.
-Un kurieni mēs brauksim, Pēter? – Velta nemierīga sagrozījās krēslā. Pēteris, sažņaudzis rokās auto stūri, pieri saraucis, drūmi raudzījās uz izbraucamo ceļu.
-Klausies manu plānu. Ja taisnība, ka katastrofai par iemeslu būs planētas ass nobīde, tad tā izraisīs plūdus. Tāpēc mēs brauksim uz visaugstāko ar auto pieejamo vietu Eiropas iekšzemē. Tas sanāk divu dienu brauciena attālumā. Es paskatījos internetā, tāda vieta ir Austrijā, 2830 metri virs jūras līmeņa. Paņēmu līdzi virves, sērkociņus, sāli, ceļojuma pannu, rezerves apavus, eļļu, miltus, speķi, spirta lampiņu, kabatas bateriju ar rezerves baterijām un telti ar guļammaisiem, ko Maija aizmirsa pie mums. Vēl mums veikalā jānopērk signālraķetes, marles saites, medikamenti, enerģijas batoniņi, ūdens, cik varēsim pastiept un ielikt auto. Es iedomājos, ka vajadzētu noīrēt piekabi, bet tam vairs nav laika. Un šā vai tā, ar piekabi mums samazinātos ātrums. Un jā, pa ceļam piezvani Maijai, pastāsti, kas notiek. –
Pēc divām dienām, Austrija, Ötztal Glacier Road
Kad automašīna bija uztusnījusi virs divi tūkstošu metru augstuma Alpu pelēko, vietām sniega klāto virsotņu un zaļu ieleju ielenkumā, Pēteris beidzot atlaida gāzes pedāli un izslēdza dzinēju. Bija tieši trešās dienas pusdienlaiks un tuvējās fermas īpašnieka govis, ko tas par dāsnu valdības atlīdzību tūristu priekam turēja mazā mākslīgi iekoptā Alpu kalnu pļaviņā, līksmi šķindināja savus ap kaklu apliktos metāla zvaniņus un omulīgi ganījās uz tumši brūna koka šķūnīša un majestātisku ieleju fona.
Kaut Velta to negribēja, tomēr no paša rīta Pēteris viņu bija pierunājis uzvilkt nez kur sadabūtu gandrīz vai skafandram līdzīgu ietērpu, ko veidoja gaiša materiāla kombinezons un ķivere, kas izskatījās nevis 21.gadsimta, bet padomju laika motocikla blakusvāģa cienīga. Pēteris bija nepielūdzams un Velta visbeidzot negribīgi piekāpās. Uzstīvējusi mugurā neērto tērpu, viņa ar klusām šausmām domāja par mierpilno mājas dzīvi, kuru pametusi aiz sevis.
Tagad, beidzot nonākuši gandrīz pie galamērķa, abi kā savādi vintage citplanētieši izkāpa no auto un apstājās ar skatu uz kalnu ieleju. Velta nopūtās. Par spīti pasaules gala draudiem, ainava likās tik omulīga un mierpilna, ka viņa pat sapriecājās par šādu iespēju paceļot. Nebija jau nu gluži Roma, bet arī šeit nebija ne vainas. Viņi taču varētu noīrēt nelielu istabiņu ar balkonu pie vietējā fermera, kurš no rīta brokastīs piedāvātu pašceptu maizi, paštaisītu sieru un vītinātu šķiņķi, pēcpusdienās būtu tik jauki doties romantiskās kalnu pastaigās un vakaros omulīgi pasēdēt kādā no zemāk esošo ciemu krodziņiem, kuru logus rotāja košu nokareno puķu podi. Viņa jau grasījās ierosināt Pēterim šādu scenāriju, kad atcerējās par gaidāmo pasaules galu un tikko modusies līksmība noplaka kā avarējis gaisa balons.
Veltu no domām iztraucēja Pētera spēji ievilktais elpas vilciens un izsauciens: – Dzirdi, tas tuvojās, man bija taisnība! –
Kļuva dzirdama tāda kā klusināta dūkoņa. Kaut Velta grozīja ķiveroto galvu, cenšoties ieraudzīt trokšņa avotu, apkārtesošajā ainavā nekas nebija mainījies, vien govju zvaniņi bija bikli pieklusuši, pa retam ietinkšķēdamies spirdzinošā kalnu gaisa piesātinātajā klusumā.
Dūkoņa kļuva skaļāka, Pēteris uzlika uz acīm saulesbrilles un, piebikstījis Veltai, pasniedza viņai otras brilles: – Tas, lai mēs neapžilbtu, ja pēkšņi būtu milzīgs gaismas uzliesmojums. –
Velta paķēra brilles un satraukusies uzkabināja tās uz deguna. Caur brillēm pasaule izskatījās tā, it kā tiešām kuru katru mirkli tai pienāktu gals. Viss bija kļuvis stipri tumšāks, depresīvāks un drūmāks.
Pēc dažām sekundēm aiz kalnu kores parādījās dūcošais objekts. Tas izrādījās neliels sarkans helikopters, uz kura sāniem lepni gozējās uzraksts dzelteniem burtiem, kuru sliktās redzes un tumšo briļļu dēļ Velta nevarēja īsti labi saskatīt, tomēr tas šķita kaut kur redzēts. Pēc īsa brīža mazais lidaparāts ņipri nosēdās līdzās Laimoņa džipam un, turpinot griezties propelleru lāpstiņām, no tā izlēca divi cilvēki. Viens turēja rokās mikrofonu, otrs uz pleca balstīja melnu videokameru. Mikrofona turētājs bija uzkasījis matus Elvisa stilā un uzvilcis koši dzeltenu žaketi kombinācijā ar svītrainām sarkanām biksēm. Viņš pamirkšķināja ar aci pārim un nostājās līdzās pasaules gala gaidīšanas komandai. Helikoptera motors tika izslēgts un pēkšņajā klusumā, kas atgriezās Alpu kalnu ielejā, nesatricināmi un mazliet sirreāli ieskanējās neskaitāmos televīzijas raidījumos ievingrināta vīrieša balss:
– Esiet sveicināti, mūsu mīļie realitātes šova „Pasaules gals” skatītāji! Esam nofilmējuši pēdējo šova epizodi ar Veltas un Pētera līdzdalību, kuru gaitām sekojām līdzi ar slepeno novērošanas kameru palīdzību. Tagad jūsu varā būs ar savu balsojumu izlemt, kuri no visiem dalībniekiem, kuri, paši nezinot, piedalījās mūsu realitātes šovā, būs uzvarētāji un iegūs galveno balvu – 10 000 euro naudas laimestu! Atgādinām, ka ikviens šova dalībnieks kā veicināšanas balvu par šo stresa pilno piedzīvojumu iegūs trīs dienas ilgu atpūtu mīlas un sapņu pilsētā Romā. Paldies mūsu pēdējam „Pasaules gala” pārim – Pēterim un Veltai, kuru meita Maija pieteica viņus šovam. Vai jums būtu kas sakāms mūsu skatītājiem? – Diktors ar smaidu sejā pagrieza mikrofonu uz Pētera pusi un sastinga gaidās.
Tā kā Pēteris vien caur pieri drūmi blenza uz videokameru, Velta pagriezās pret vīru un uzvaroši noteica: – Ha, es tomēr redzēšu Romu! –
-BEIGAS-