Nu viss, esmu izlasījusi 3 Keitas Atkinsones romānus par dzīves apbružāto detektīvu Džeksonu Broudiju un varu noformulēt galveno secinājumu – sasodīts, Atkinsone tiešām prot aprakstīt cilvēkus tik dzīvi un lieliski, ka man vairs īsti pat nerūp nekāda detektīvintriga, jo te galvenais ir VAROŅI!

No visām trim “lietu vēsture” man īsti nepatika tēmas dēļ, to pat  nevar apstāstīt, lai nemaitātu lasīšanas intrigu. Arī varoņi nepiesaistīja tik ļoti. Taču otrā grāmata “kur ir, tur rodas” un trešā “Kad reiz būs labas ziņas” jau stabili ierindojas pēdējā gada laikā lasīto grāmatu topa augšgalā (Redžija ir fantastisks tēls!).

Atkinsone patiks tādam lasītājam, kurš dzīvi vēro detaļās un kuram patīk pacietīgi un rūpīgi šķetināt vaļā mazliet samezglotas  lietas un arī visiem tiem, kuri novērtē sarkasmu un inteliģentu humoru.

 “kur ir, tur rodas” grāmatas beigās es jau smējos katrā lappusē, tad mazliet nobira asara (bet tikai mazliet, laikam jau bieza āda uzaudzēta), un beigās, kad tika atklāta intriga par to, kurš tad ir pasūtījis slepkavību, es jau biju aizmirsusi, ka tas vēl nav atklāts un man pat īsti vairs neinteresēja, tik ļoti es biju aizrāvusies ar varoņu dzīvesstāstiem un notikumu aprakstiem.

Atkinsone man visai ātri ir kļuvusi par paraugu kā aprakstīt varoņus tik dzīvi un detalizēti, ka tie iznes visu stāstu satraucoši asprātīgā, smeldzīgā, daiļrunīgā un patiesā veidā. Varu tikai priecāties par kārtējo lielisko lasīšanas piedzīvojumu.

Redžija, Džeksons, kaķu tante un policijas inspektore Luīze Monro viennozīmīgi mani mīļākie tēli.

Man ļoti gribas ieteikt šos romānus. Kaut kas tik dzīvīgs, tik šarmanti romantisks un tajā pašā laikā intelektuāls.

Skaistākā atzīšanās mīlestībā, kādu pēdējos gados esmu lasījusi. 😊Bet viss vēl turpinās.

“Lietu vēsture”

Viss bija tik mežonīgi aizaudzis, ka pie tējas galda drīzāk noderētu mačete, nevis plašais apsūbējušo sviesta nažu un ievārījuma karotīšu klāsts, kas veidoja daļu no Binkijas sarežģītās tējas ceremonijas.

Sevi viņš uzlūkoja kā cilvēku, kas gandrīz pilnībā sastāv no vājībām, nevis no stiprajām pusēm.

“Kad reiz būs labas ziņas”

Sveika, – viņš teica. Gadu desmitiem bijis mēms, tagad viņš pēkšņi iemantoja balsi. “Es domāju par tevi,” Džeksons teica. “Tikai pats to nezināju.” Viņas acis bija melna pārguruma ezeri. Viņa bija skaistāka, nekā palikusi Džeksonam atmiņā. Pielikusi pirkstu viņam pie lūpām, sacīja: “Kuš. Es visu sapratu jau no “miglas” vien.”  Un iesmējās. Džeksons šaubījās, vai jebkad ir redzējis viņu smejamies. Viss pēkšņi nostājās savās vietās. “Es tevi mīlu,” viņš teica.

Šie vārdi bija akmeņi viņas mutē.

Luīze nešaubījās, ka dziļi viņas krēslainajā labirintā mīt neticami uzvedīga būtne un prāto, kad reiz tiks izlaista brīvībā.

Luīzei iešāvās prātā, ka varbūt derētu viņu nogalināt. Tas būtu vienkāršāk par laulības šķiršanu un sagādātu viņai veselu kaudzi jaunu problēmu, ar ko noņemties veco, apnikušo vietā.

“kur ir, tur rodas”

Dažreiz, ieslēdzis televizoru, Džeksons jutās tā, it kā dzīvotu kaut kādā drausmīgā nākotnes versijā, uz kuru neatcerējās parakstījies.

Mārtinam šķita, ka elle varētu būt viena mūžīga svētdiena mātes mājā: vienmēr ir plkst. 4 janvāra pēcpusdienā un ož pēc liellopa gaļas sautējuma, kas burbuļo nevēdināmajā virtuvē. Tabakas dūmi, vāja tēja, karameļu pudiņš, tik salds, ka žokļi tirpst.

Gaisā virmoja kaut kas drūmi liktenīgs.

Sievietes labāk vajadzēja glabāt iztēlē. Izkļuvušas reālās pasaules haotiskajā juceklī, viņas kļuva nelīdzsvarotas, nelaipnas, absolūti šausmīgas.

Mēdz teikt, ka mīlestība dod spēku, bet Luīze uzskatīja, ka tā padara cilvēku vāju. Tā ieurbās sirdī kā korķuviļķis un vairs nebija dabūjama laukā citādi, kā vien saplosot sirdi gabalos.

Bez viņa diena ieguva pati savu rāmo gaitu, liegas krāsas un slīpus gaismas starus, ko Glorija citkārt neredzēja nekad.