Spontanitāte ikdienā nav mans otrais vārds, bet ceļošanas laikā itin bieži ir tā, ka no rīta es nezinu, kur būšu nonākusi vakarā. Tā ir brīvība neplānot, neiespringt, bet ļauties nezināmajam. Un tā nu mēs ar Hardiju izdomājām doties kaut kur virzienā uz Igaunijas salām, vēl nezinot, kura sala tā būs. Sāremā esam bijuši, šis galamērķis man vairs nešķiet interesants. Patīkamas neziņas tirpas rada Hījumā – otra lielākā Igaunijas sala. Un pa ceļam uz Pērnavu, kas ir mūsu pirmais galamērķis, top aptuvens apskates objektu saraksts Hījumā salā.

Pērnava ir redzēta vismaz 3 reizes, bet man vienmēr patīk tur iegriezties un pastaigāt pa promenādi un burvīgo pludmali. Te ir arī koka laipu taka, bērnu rotaļlaukumi un ainavisks parks. Pērnavā ir mīlīgi – kūrorta atmosfēra, koka arhitektūra, satriecoši skaisti izgaismotas strūklakas, turklāt daudzās vietās ir redzama igauņu mīlestība pret jebkāda veida lampiņām un gaismas objektiem.

Pērnavas pludmale

Spontānai ceļošanai jūlijā, turklāt vēl nedēļas nogalē, ir savi mīnusi. Nākamajā rītā esmu noskatījusi prāmi no Rohukilas ostas uz Hījumā salu plkst. 13:00, taču visas autotransporta vietas ir izpirktas. Nopērku uz 14:30 ar cerību uz vietas ostā sarunāt iespēju tomēr uzbraukt uz prāmja plkst 13. Tas nostrādā. Cerība jāsaglabā vienmēr un ceļojot daudzas lietas beigās nokārtojas vislabākajā veidā, tā ir lieliska sajūta.

Uz prāmja palaižam Emīliju rotaļlaukumā un paši pačilojam atpūtas zonā ar skatu uz mūžam mainīgo jūru, kas ir skaistā, pudeļzaļā krāsā.

Hījumā sala ir mežaina, ļoti. Visur ir meži, izņemot uz autoceļiem. Salas lielākā un arī vienīgā pilsēta ir Kerdla. Apmēram tikpat liela kā Akropoles tirdzniecības centrs. Pilsētiņas galvenais laukums ir smuki sakārtots, jūtams mazpilsētas miers un nesteidzīgums. Apmeklējam tūrisma informācijas biroju un dodamies uz pirmo apskates objektu – Tahkunas bāku. Uz salas ir 3 galvenās bākas, kurās var uzkāpt līdz plkst. 19:00 vakarā. Nopērku komplekso biļeti uz visām trim par 10 euro, bet vēlāk, redzot biļešu kontroles mehānismu, rodas pārliecība, ka varēja arī nepirkt. Bet nu neko, esmu godīgs pilsonis, un lai jau igauņiem tiek kaut kas bāku uzturēšanai.

Nākamā bāka ir viena no vecākajām pasaulē – Kopu bāka, kas darbojas kopš 1531.gada. Bākas gaismu varot redzēt 48 km attālumā, un tās forma ir visai neparasta.

Trešo bāku atstājam rītdienai un dodamies uz Kalanas kempingu jūras krastā, kas, par brīnumu, mums neizmaksā miljonu, pat ņemot vērā faktu, ka, protams, ir piektdienas vakars, jūlijs, atvaļinājumu laiks un puse igauņu tautas tusē pa salām, tāpēc viss ir aizpildīts. Intereses pēc paskatos pieejamību vēlāk un redzu, ka vietu vairs nav, tā kā atkal laime nospīdēja un paspēju paņemt vienu no pēdējām mājiņām.

Saulriets pie jūras, akmeņaina pludmale, ostiņa (ar vienu jahtu), un nekurienes vidū tūristu iecienīta ēstuve jūras krastā (cenas oi, oi), kur gan neejam, jo viss vajadzīgais ir līdzi.

Nākamajā dienā kārta bāku tūrisma trešajam objektam – Ristnas bākai. Tā tika uzbūvēta, lai brīdinātu jūrniekus par driftējošu jūras ledu un arī tāpēc, ka Kopu bāku miglas laikā ne vienmēr varēja saskatīt.

Vēl Hījumā salā ir diezgan unikāla vieta Sääretirp – 2 km pastaigu taka, kas ved iekšā jūrā. Takas malās aug tradicionālie, daudz kur sastopamie kadiķi. Pēc tam tā pārtop par oļu, akmeņu taku, ko no abām pusēm apskalo jūra. Ideāla vieta, lai baudītu mieru un salas īpašo gaisotni. Te laiks iegūst pavisam citu ritējumu, domas pierimst, prāts atbrīvojas no liekā.

Ir tik forši, ka pat negribas braukt prom. Hījumā sala tiešām ir apmeklēšanas vērta. Vēl salā ir zinātnes centrs (Windtower experience) un vilnas apstrādes saimniecība, ko daudzi apskata. Šoreiz gan mēs vairāk koncentrējāmies uz dabu.

Foto: Māra Bitāne, Hardijs Bitāns, 2022