Tie, kurus reiz savaldzinājuši kalni, zina, ka šī mīlestība pret virsotnēm, atšķirībā no dažas labas citas, ilgs līdz pat mūža galam. Augstie Tatri ir salīdzinoši tuvu Latvijai un tāpēc pēc Polijas Tatru iepazīšanas šoreiz pošamies ar auto uz Slovākijas Tatriem palūkot turienes kalnus.

Ceļojums ar auto uz Tatriem prasa lielu upuri un tas ir – brauciens cauri Polijai. Mēs sadalījām šo ceļu divās daļās pa divām dienām, galvenokārt tāpēc, ka Varšavā bija paredzēts koncerta apmeklējums (par koncertu man ir īpašs stāsts). Pirmajā dienā nobraucām 680 km (ceļš no Jēkabpils līdz Varšavai – 10 stundas ar visām pauzēm). Otrā diena no Varšavas līdz naktsmītnei Nova Lesna (500 km ceļš aizņēma apmēram septiņas stundas).

1.diena: vakargaismas un vētras skartie kalni (Tatranska Lomnica – Skalnate Pleso)

Augstie Tatri ir ne tikai kalnainā reģiona un nacionālā parka nosaukums, tā ir arī otra lielākā Slovākijas pilsēta, kas laiski izstiepusies 15 nelielu apdzīvotu vietu garumā pašā kalnu pakājē, piedāvādama visdažādākās izklaides gan ziemas, gan vasaras sezonā.

Lielākā no apdzīvotājām vietām – Tatranska Lomnica ir mūsu pirmais galamērķis un pirmā vakara izpētes punkts, pēc tam kad esam nobāzējušies mīlīgā viesu namiņā Vila Slavka ciematā Nova Lesna un sajutuši saimnieces viesmīlību. Tā kā jūnija vidus vēl īsti neskaitās tūrisma sezona Tatru kalnos, tad pacēlāji beidz darbu ap 16. Ierodoties ap pieciem vakarpusē, vienīgais veids, kā tikt kalnos, ir pakāpties pašu spēkiem.

No Tatranska Lomnica kalnos ved vairāki ceļi, pirmajam mazajam kāpienam izvēlamies taku no viesnīcas Grand Hotel Praha līdz Skalnate Pleso (augstums 1700 m), kas ir netālu esošā pacēlāja pirmā pieturvieta. Pacēlāja galapunkts ir Lomnicas smaile (Lomnicky stit) 2634 m augstumā. Lapkoku mežs ieskauj pirmo takas posmu – šauru celiņu, kas gandrīz taisni vedina uz tālākiem plašumiem. Pakāpjoties augstāk skatam sāk pavērties kalnu piekājes līdzenumi un platā kalna mugura, kurā paredzēts uzrāpties. Līdz Start namiņam, kurā laikā, kad tas ir atvērts, piedāvā picas un pastas, ved asfaltēta taka, pa kuru var doties arī riteņbraucēji. Vēl augstāk kalnā parādās diezgan interesanta ainava, postaža, kas lēnām sāk atkopties – 2004.gadā Tatros bija vētra, ne jau parasta, bet tāda, kas kā sērkociņus nolauza veselus mežus ļoti daudzās kalnu nogāzēs, atstājot tās kailas un sapostītas vairāku hektāru platībā. Stumbri lielākoties ir aizvākti, redzami tikai celmi un vētras nopļautie lauki. Jādomā, cik gan liels ir bijis vētras spēks, ja tā nolauž ne jau trīs vai piecus kokus vienā meža apgabalā, bet visus kā vienu.

Tālāk no Štart taka kļūst manāmi grūtāka, jo kāpums turpinās pa stāvu, akmeņainu nogāzi, tomēr skati pat no neliela augstuma ir neaprakstāmi lieliski un tādi tie ir līdz pat Skalnate Pleso. Pleso slovāku valodā nozīmē „ezers” un vienmēr, kur kartē ir šis nosaukums, ceļotājs atradīs miniatūrus kalnu ezeriņus. Pie Skalnate pleso izvietojušies kalnu namiņi, kuros dabūjamas uzkodas, dzērieni un laiska atpūta – koka zviļņi kalnu skatu baudīšanai, ideāli izvietotas terasītes un pat maziņš rotaļlaukums pašiem mazākajiem kalnā kāpējiem. No omulīgā koka namiņa aicinoši pavērtajiem un apgaismotajiem logiem skan radio, acīmredzot darbinieki maiņās nakšņo turpat, kur strādā, lai nebūtu diendienā jāpārvietojas augšup-lejup kalnos.  Šeit augšā ir fantastisks klusums, vien čalo strautiņš, kas iztek no Skalnate Pleso un mani pārsteidz vakara gaisma – tā kļūst neparasti samtaina, mirdzoša un iekrāso mākoņus un gaisu rozā violetos toņos kā skaistākās saules atvadas debesīm. Tādu gaismu laikam var redzēt tikai kalnos. Lai paspētu nokāpt pirms tumsas, ir jāpasteidzas un, sasmēlušies pirmos iespaidus, to arī paveicam. Kopējais noietais laiks augšup un lejup – 4,5 stundas.

2.diena: augstāk par bezgalību (Stary Smokovec – Hrebienok – Teryho chata)

Otrā diena uzaust saulaina un laikam mums ir paveicies ar laiku, jo iepriekš meklējot informāciju par ceļojuma galamērķi un pētot citu ceļotāju pierakstus un attēlus par Tatriem, nevienam es neredzēju saulainā laikā tapušas bildes, vienmēr miglā un reizēm rasainā lietū. Tatru visaugstākā virsotne ir Gerlaha smaile (2645 m vjl), uz otru augstāko smaili Lomnicky štit 2634 m augstumā ir iespējams uzbraukt ar pacēlāju (takas uz turieni neved), tomēr jārēķinās, ka šis prieks maksās labu naudu – 44 eiro no viena deguna (viens pacēlājs no Tatranska Lomnicas uz Skalnate Pleso un otrs brauciens no Skalnate pleso līdz Lomnicky štit). Šajā smailē ir izvietoti vairāki objekti, kurus apmēram 50 minūšu laikā ir iespējams apskatīt – observatorija, skatu terase, kafejnīca.

Tomēr Augstajos Tatros netrūkst arī citu transporta veidu, ar ko pārvietoties. No Tatranska Lomnica kaimiņpilsētas Stary Smokovec uz Hrebienok kursē elektriskais vilcieniņš- funikulieris. Katrā (tiešām katrā!) Tatru bukletā ar lepnumu ir minēts, ka ar šo funikulieri ir braukusi Lielbritānijas karaliene Elizabete. Kāds tūrists kasē pirms mums uzstājīgi cenšas noskaidrot, vai uzbraucot „augšā” ir labs laiks. Saņemot atbildi, ka tas esot tāds pats kā te, lejā, viņš tomēr laikam negrib tam ticēt. Viņš tā nejautātu, ja zinātu, ka mazais vagoniņš pabrauc tikai 7 minūtes un jau ir sasniedzis Hrebienok 1285 m augstumā, un tas tiešām ir tepat vien, nekur pārāk lielos augstumos. Tā kā diena ir saulaina un debesīs klejo daži vien balti pozitīvi noskaņoti mākonīši, skats no Hrebienok ir satriecoši labs, bet mēs ceram, ka tālāk būs vēl labāks. Jau jūtama tūristu burzma, tāpēc dodamies prom no visiem pa kartē nolūkoto maršrutu – no Hrebienok līdz Teryho chata pa ieleju Mala Studena Dolina.

Pirmā pieturvieta ir Bilikova chata tikai 5 minūšu gājiena attālumā no Hrebienok. Un mēs tur apstājamies ne jau tāpēc, ka būtu piekusuši, bet gan lieliskā skata dēļ, kas paveras no namiņa priekšā esošās terases. Un neko darīt, šeit ir jāpaņem kafija vai kapučīno un jāievelk plaušās skurbinošais kalnu gaiss, kas smaržo pēc vienatnes, meža un bezgalības. Tālāk taka vedina iepazīt, kas slēpjas kalnu mežos un pašā Mala Studena ielejā. Un tur slēpjas čalojoši kalnu strautiņi, kas satek kopā iespaidīgā ūdenskritumā, kas veļas pāri milzīgiem, priežu ieskautiem akmeņiem. Tad seko gājiens caur pundurpriedēm noaugušiem klajumiem un nogāzēm, idilliskām kalnu pļaviņām, un pavisam tuvu ir klinšainās, akmeņu plūsmām nosētās kalnu muguras, gandrīz vai pieskāriena attālumā. Tālāk kāpiens kļūst grūtāks, jāšķērso sniega lauki un jārāpjas pa klinšainiem bluķiem diezgan lielā stāvumā līdz beidzot nonākam pie Teryho chata. No tās paveras skats uz ieleju un sākas citi taku posmi pāri sedlienēm, kas vēl slēgti līdz jūlija sākumam. Nezinu gan, kā šīs slēgšana izpaužas.

No visām vietām uz pasaules, kur līdz šim esmu baudījusi karsto šokolādi, šķiet, Teryho chata ierindojas pirmajā vietā, galvenokārt jau, protams, skata dēļ. Un arī pats šokolādes dzēriens ar putukrējuma jumtiņu ir nereāli labs (2 eiro). Gandrīz visos kalnu namiņos iespējams dabūt dažādus dzērienus (ieskaitot Tatru tēju, kas nemaz nav tēja, bet dažāda stipruma nacionālie slovāku liķieri), zupas, picas vai otros. Namiņu otrajos stāvos ir kopmītņu tipa gultasvietas un nedaudz arhaiski patīkama tipa tualetes (pielej spainīti ar ūdeni no lielas mucas un dodies kabīnē). Atpakaļ dodamies pa to pašu maršrutu līdz Rainerova chata, kura, starp citu, ir vecākā chata (kalnu namiņš) slovāku Tatros, atrodas tur kopš 1863.gada. Pie Rainerova chata nomainam maršrutu no zaļi marķētās takas uz sarkano un līdz Hrebienok baudām citus skatus nekā iepriekš. No Hrebienok nav grūti tikt lejā apmēram pusstundā līdz auto bez pacēlāja – vilcieniņa izmantošanas. Šo maršrutu noteikti iesaku iziet. Manuprāt, šī ir viena no ainaviskākajām, iespaidīgākajām un fotogēniskākajām takām Tatranska Lomnica apkārtnē.

Kopējais iešanas ilgums – 4 stundas no Stary Smokovec līdz Teryho chata, 1 stunda baudot skatus pie Teryho chatas un 3 stundas atpakaļceļš līdz Stary Smokovec

?

3.diena: Bēgšana no paradīzes (Slovensky ray, Štrebske Pleso -Predne Solisko)

Lai mazliet atpūtinātu kājas, trešo dienu izlemjam veltīt citam slovāku nacionālajam parkam ar nosaukumu Slovāku paradīze (Slovensky raj), kas izvietojies turpat netālu, vien 30 minūšu brauciena attālumā. Slovāku paradīze ir kaļķakmens klinšu grēda…Dienas plānā ietilpst tikt līdz Tomašovsky view (Tomasovsky Vyhlad) – tā ir klints ar burvīgu skatu uz Slovāku paradīzes pakalniem un ielejām, kā arī nedaudz izstaigāt Hornādas upes kanjonu un pa ceļam apskatīt vienu no skaistākajām kalnu pļaviņām Letahovsky mlyn (Letahovsky meadow).

Mašīna tiek atstāta Čingovā, kur stāvvietas maksa ir 5 eiro par visu dienu. Uzreiz jāsaka, ka atpakaļceļā mēs atklājām labu bezmaksas stāvvietas iespēju (aiz Spišske Tomašovce aptuveni 1 km pirms Čingov stāvlaukuma negriežot uz Čingov, bet nogriežoties no galvenā ceļa pa labi pa veloceļu un zili marķēto taku un mazu gabaliņu pabraucot, nogriežot vēlreiz pa labi, ir neliels stāvlaukumiņš pie smilšu karjera).

Mani mazliet baida, vai Slovāku paradīze pēc tik tuvas Augsto Tatru iepazīšanas nešķitīs pārāk necila. Ceļš līdz Tomašovsky klintij ved pa meža ceļu, sākumā līdzenu pēc tam stāvāku. Nonākot pie klints, skats tiešām ir tā vērts. Lejā, cik tik tālu acs spēj redzēt, kalnu nogāzes klāj saules apspīdēti meži un zem tiem dzirdamas putnu, tūristu, vēja un upju balsis. Tālāk dodamies lejup pa zili marķēto kalnu taku uz Hornādas upes izgrauzto aizu un te nu sākas neliela vilšanās. Nezinu gan, kā ieleja izskatās tālāk, bet pirmie kilometri īsti neatbilst iepriekš lasītajam apzīmējumam „150 m plats kanjons ar stāvām sienām abās pusēs”. Hornādas upe ir pašaura, it kā sienu stāvums ir, bet kaļķakmens klintis ir noaugušas ar kokiem un krūmājiem. Adrenalīna avots – vietām taka iet pa dzelzs restēm, kas iestiprinātas  klinšu sienā un gājējam piesardzīgi jāturas pie ķēdēm. Vismaz kaut kāds action līdz nonākam pie Letahovsky mlyn. Tā slovāku pašu topos ir minēta kā viena no Slovāku paradīzes skaistākajām pļavām. Acīmredzot slovāku izdomājumiem nevar ticēt, jo pēc tik daudz dzīvē redzētām pļavām šī var ierindoties, labākajā gadījumā, 50.vietā. Katrā ziņā tas mūs īpaši neapbēdina, jo tomēr kalnu gaiss, brīvdienas un dabas tuvums pats par sevi ir iemesls priekam. Iespējams, ka Sucha Bela upes aiza varētu par iespaidīgāka par posmu, ko nogājām pa Hornādas upes gravu.

 Izlemjam, ka nav ko tērēt laiku un muksim prom no paradīzes atpakaļ uz Tatriem. Atpakaļceļā dodamies pa dzelteni marķēto taku pa mežu un gar meža malu (arī veloceļš) un te atrodams patiesais paradīzes dārgums, nemeklēts un necerēts – skaista, tiešām skaista kalnu ziedu pļava uz nogāzes ar nereāli labu skatu uz Tatriem un zemāk esošajiem ciematiem pie Slovāku paradīzes. Ideāla pastaigu, pikniku un skatu baudīšanas vieta.

Tā kā laiks atļauj, braucam uz Štrebske pleso – vēl vienu apdzīvotu kūrortvietu Tatru kalnu pakājē, no kuras iespējams ar krēslu pacēlāju (11 eiro pieaugušajam) tikt uz 1830 m augsto Chata pod Soliskom un pakāpties vēl maķenīt augstāk līdz 2117 m uz Predne Solisko un te sākas pierastie kalnu „izgājieni”. Ceļš līdz virsotnei izskatās īss, bet realitātē ir citādāk. Ceļš stiepjas pa haotiski izvietotiem klinšu bluķiem, un pirmo reizi es ik pēc pāris metriem nopietni lūkojos pēc takas apzīmējumiem sarkanajā krāsā, lai zinātu, kura no visām vienādi nepieejamajām klinšakmeņu kaudzēm ir īstā taka. Skati uz blakus virsotnēm ir ievērojami, tāpat arī visa plašā Tatru pakājes ieleja vārda tiešā nozīmē ir pie kājām. Reizēm nodreb kājas un vēdera dziļumi aiz skata, kas paveras no kraujas un kāpjot augstāk. Lieliski! Virs mums kalnu iekaro, kā mēs nospriežam, vienas ģimenes vīrieši – pusaudzis dēls, tēvs un pensionārs vectētiņš, kurš pārvietojas ļoti ņiprā solī. Uzkāpis virsotnē un nostājies pie tās, ģimenes tēvs novelk kreklu un smaidīgs pozē dēlam, kurš fotogrāfē svarīgo notikumu. Kāpiens augšup ir prasījis diezgan daudz spēka, tomēr gājiens lejup iet raitākā solī un drīz vien esam pie auto, kas tika atstāts sporta bāzē pie pacēlāja.

4.diena: Septiņu avotu un Baltā ūdens ieleja (Tatranska Kotlina – chata Plesnivec – Belso pleso – Tatranska Matliare)

Ceturtais rīts iesākas līdzīgi kā iepriekšējie – ap sešiem no rīta kalnu virsotnes mirdz rīta gaismā, lai pāris stundas vēlāk sāktu ietīties mazu mākonīšu dūmakā. Vilinoši nosauktā Septiņu avotu ieleja un Baltā ūdens ieleja (Dolina siedmich prameňov un Dolina bielej vody) internetā aprakstītas kā viens no skaistākajiem maršrutiem vasaras sezonā starp Augstajiem Tatriem un Beļanskas Tatriem (Belianskie Tatry). Tomēr mans secinājums ir nedaudz citādāks – es vēlreiz ietu pa taku līdz Terry chata, bet pa taku no Tatranska Kotlina –  Chata Plesnivec līdz Belko pleso un atpakaļ gan nē. Ne jau tāpēc, ka nebūtu itin nekādu skaistu skatu un mainīgu takas iešanas apstākļu, tomēr tā īsti nebija vienā līmenī ar jau ietajām takām. Sākums no Tatranska Kotlina līdz Chata Plesnivec ved pa jauktu koku mežu, diezgan vienmērīgā kāpumā augšup, līdz pat kārtējam omulīga izskata kalnu namiņam – čatai un vēl nedaudz tālāk, skatu lielākoties aizsedz mežs, tad nomainās augu valsts un varu pārņem pundurpriedes, kas vismaz ļauj skatīt blakus esošo kalnu aprises. 

Ceļš uzved līdz kalnu ielokā esošajai ielejai un galapunktam mūsu noskatītajam maršrutam – Belko pleso – Baltais ezers, kuru gan neizdodas īsti ieraudzīt, jo, kā jau minēju, kalnu ezeriņi bieži vien ir miniatūri. Tālāk interesanti akmeņu krāvumi, ko Tatros mēdz dēvēt par pārgājienu takām, ved lejup gar kalnu strautu pa pašu ielejas vidu un zemāko vietu līdz pat Tatranska Matliare vai citai vietai tuvumā atkarībā no gājēja izvēles. Pa ceļam nav ne ievērojamu ūdenskritumu, ne plašu skatu, tomēr arī meža taka šur tur ir ainaviska un atšķirīga no iepriekš ietajām. Ja ceļš ir sākts kā mums – Tatranska Kotlina, tad izejot pie Tatranska Matliare, var izmantot vietējo autobusu līdz Tatranska Kotlina (galamērķis Lisa Polana), tomēr iepriekš ieteicams piefiksēt autobusa kursēšanas grafiku.

5.diena: ar plostu pa Dunajecas upi (Majere – Dunajeca – Lesnica)

40 minūšu brauciena attālumā no Tatranska Lomnica ir Pienini nacionālais parks, kurā viena no top izklaidēm ir brauciens pa Dunajecas upi ar plostu. Izmēģinām arī to. Plostošanas sākumpunkts ir vieta pie upes starp Červený Kláštor  un Majere, braucienu ar plostu papildina plosta kapteiņa stāstījums par upi, klintīm tās krastos, leģendām un viņu kaimiņiem poļiem. Apkārtējā ainava ir ļoti skaista un atliek tikai baudīt ar mežiem apaugušās stāvās klinšu nogāzes un upes, kalnu un mežu fantastiski atsvaidzinošo gaisu, kas šķiet pilnīgi kaut kas iepriekš neizjusts un nepiedzīvots. Gaiss šķiet piepildīts ar apkārtesošās ainavas svaigumu, zaļumu un brīvību.

Plosts apstājas pie tūristiem paredzētu namiņu kopuma un tālāk jādodas kājām aptuveni kilometru līdz krodziņam un tūristu atpūtas vietai, kur stāvvietā var atrast busiņus, kas pa 4 eiro aizvizina atpakaļ uz plostošanas sākumpunktu. Vēl viens variants ir doties pāris kilometrus tālāk līdz pašam Lesnicas centram, kur ir autobusu pietura un mēģināt aizbraukt ar vietējo transportu, pie reizes pabaudot vietējo kolorītu, taču mazos ciematos autobusi nekursē bieži, it īpaši vēl svētdienā, kad pajautājot vietējiem, iespējams noskaidrot nākamā autobusa atiešanas laiku. Ja nav iebildumu pret stundas garuma gājienu, tad no lesnicas autobusu pieturas atiet pārgājienu taka uz Červený Kláštor (apmēram 4,8 km).  Starp citu, no Lesnicas līdz Červenij klastor ved ļoti ainavisks serpentīna autoceļš, ar ielejās satupušiem idilliska izskata ciematiņiem un kalnu nogāzēm, kas nedaudz atgādina Alpu priekškalnes.

Plostošanas pasākums pa Dunajecu bija pēdējais pieturpunkts Slovākijas Tatru ceļojumam un laiks posties mājup. Kā parasti, arī šis piedzīvojums ārpus ikdienas paliks atmiņā kā kalnu atklāsmes un sevis iepazīšanas ceļojums. Kalni ļoti ātri parāda tev visu, kas tevī pašā ir sakrājies, izvelk tavas slēptākās rakstura īpašības, par kurām tu pat varbūt nenojauti. Kalni ievelk sevī un var gadīties, ka vairs neatlaiž vaļā nekad. Un arī tad, kad esi aizbraucis uz mājām un atkal iegrimis ikdienas darbos, kalni un tur piedzīvotās sajūtas gruzd kaut kur dziļi iekšā un gaida to brīdi, kad atkal acis skatīs mākoņos zūdošās virsotnes, kājas spers soli augšup pa klinšainiem akmeņiem pretī bezgalībai un no sirds dziļumiem atkal uzvirmos prieks par dzīves nesatricināmā skaistuma apjausmu un īpašo mieru, ko spēj sniegt tikai kalnu tuvuma pieskāriens.

Praktiskā informācija:

Ceļojuma laiks: 6.-12.jūnijs, 2017.gads

Nobrauktais maršruts un attālums ar auto: Jēkabpils – Kauņa – Suvalki – Varšava – Krakova – Tatranska Lomnica (Slovākija), 2570 km kopā turp un atpakaļ

Informācijas meklēšana pirms ceļojuma:

Pamatinfo par Augstajiem Tatriem: http://www.slovak-republic.org/high-tatras/

Ļoti labs populārāko taku apraksts ar norādēm par taku pieejamību un detalizēts maršruts par katru no tām: http://www.slovak-republic.org/hiking/comment-page-1/

Augsto Tatru reģiona mājaslapa, kur pieejama plaša informācija par Tatru kalnu un apkārtnes piedāvātajām iespējām www.regiontatry.sk

Tie, kuri vēlas, var iegādāties Tatru karti par 4 eiro, kurā ietverta apdrošināšana, brīva pārvietošanās ar vietējo vilcienu starp apdzīvotām vietām kalnu piekājē, kā arī dažādas atlaides restorānos un baseinos.

Izpētot brošūras un interneta materiālus, nākas secināt, ka kalnos ir ļoti daudz ko darīt un noteikti var braukt uz Tatriem vēl un vēl, lai izbaudītu termālos baseinus, izstaigātu Beļanskas alas, uzbrauktu Lomnicky Stit, uzkāptu Rysy vai Slavkovsky stit, pārstaigātu neskaitāmas sedlienes, augstienes, kalnu traversa takas, apskatītu viduslaiku pilsētas  Levočas centru, apmeklētu Špiš pils drupas 50 km no Tatriem, padziļinātāk iepazītu SLovāku Paradīzi, baudītu laisku kafijas pauzi izsmalcinātajā viesnīcas Hotel Kempinski terasē pie Štrebske Pleso ar burvīgu skatu uz kalniem un vēl un vēl. Tā kā Tatros pavisam noteikti ir ko darīt!

Naktsmītnes:

Pa ceļam Polijā, Varšavā, caur Airbnb.com rezervēju divvietīgu numuru dzīvoklī ar koplietošanas virtuvi un labierīcībām. Izmaksas 24 eiro par 1 nakti.

Slovākijā nakšņojām piecas naktis viesu namā Vila Slavka, Nova Lesnā, 6 km līdz Tatranska Lomnica. Divvietīgs numurs ar koplietošanas virtuvi, bet tā kā citu virtuves izmantotāju nebija, mēs tur dzīvojāmies vieni paši. Ļoti laba un izpalīdzīga saimniece, viss tīrs un kārtīgs, biju pārsteigta par vannasistabas greznumu, tik labas nav pat dažā labā 4-zvaigžņu viesnīcā. Izmaksas 26 eiro par nakti.

Kopējās izmaksas:

Naktsmītnes: 154 eiro

Pacēlāji: 8 eiro elektriskais vilciens Stary Smokovec – Hrebienok, krēslu pacēlājs Štrebske Pleso – Chata pod Soliskom (11 eiro + 2 eiro depozīts), 2 eiro var atgūt, nododot karti automātā pēc braukšanas

Suvenīri: ap 25 eiro, šokolādes ar Tatru attēliem, slovēņu dekoratīvie trauki, šokolādes kaste ar slovāku tūrisma apskates objektiem (2,50 eiro, meklējiet vietējos veikalos, tur būs lētāk nekā tūrisma informācijas centros). Suvenīros var vest arī Tatratea, īpašo slovāku liķieri, veikalos gan redzējām tikai pāris šķirnes, kaut to ir vismaz 20, ja ne vairāk.

Kalnu taku kartes: 5 eiro Slovāku paradīzes karte, 6 eiro Augsto Tatru karte, kartes tirgo tūrisma centros, kalnu namiņos (chata) un grāmatveikalos.

Brauciens pa Dunajecu: 12 eiro vienai personai + atpakaļceļš 4 eur.

Stāvvietas: 11 eiro

Ēstuves: ap 90 eiro. Krodziņu un ēstuvju pārpilnība ik uz soļa, kā jau kūrortā, cenas visai augstas. Laba vieta ir restorāns-bistro Corner Tatranska Lomnicā, zupas un uzkodas ap 2 eiro, otrie sākot no 5 līdz padsmit eiro, picas 5,90 eiro, bet ļoti lielas un bagātīgas. Ļoti garda ābolu strūdele.

Slovāku nacionālās virtuves ēdieni ir miltu vai kartupeļu gnoči (klimpiņas) ar aitas sieru un ceptiem bekoniņiem vai skābētiem kāpostiem, pelmeņi ar dažādiem pildījumiem, ceptas desiņas.

Degviela: ap 200 eiro, atkal kārtējo reizi secinājām, ka mums ir lētāka degviela nekā Polijā un Slovākijā.

Foto: Māra Bitāne, Hardijs Bitāns