VĀRDU BURVIS TERIJS PRAČETS: LABĀKO CITĀTU IZLASE

Diena, kad es sev atklāju Terija Pračeta grāmatas, kļuva par pagrieziena punktu manā lasīšanas pieredzē. Pračets ir vārdu pavēlnieks un īsts savas radītās pasaules burvis (un viņš nešaubīgi pēc tāda arī izskatījās). Reti kur tik iederīga un viscaur jūtama grāmatā ir stāstītāja balss. Domāju, ka viņš ir labi izpriecājies, rakstot savus 40 Diskpasaules romānus. Esmu iepazinusi piecus. Mans mērķis ir šogad izlasīt pārējos. Pračeta darbus raksturo satīra, ironija, labi zināmu scenāriju apspēlēšana, mītu, stereotipu un klasiķu darb pārfrāzēšana. Un tās zemsvītras piezīmes.. izcils baudījums! Man šķiet, ka Pračetu vislabāk sapratīs tie, kuri ir daudz lasījuši un bieži domā par pasaules likumsakarībām. Te nav robežas starp bērnu un pieaugušo literatūru.

Pasaule savādā veidā iegūst jaunas krāsas, kad esi izlasījis kādu Pračeta darbu. It kā būtu atklājusies papildus dimensija. It kā tu būtu atradis kaut ko sev radniecīgu un ļoti nopriecājies par to. It kā pasaule būtu apmetusi loku un atkal atgriezusies savā patiesajā, īstajā vietā.

Kurš citāts tevi uzrunātu iepazīties ar Terija Pračeta darbiem?

“Mazā brīvā cilts”

Viņai pietrūka klusuma. Tas, kas bija tagad, nebija tāds klusums kā agrāk. Vecmāmuļa klusēja silti, tas bija klusums, kas veda tevi iekšā. Smelgu māmuļas klusēšanā tu biji aicināts ienākt un tev tur bija sava vieta. Vajadzēja tikai nākt ar savu klusēšanu.

Tiem, kuri var, jādara par tiem, kuri nevar. Un kādam jārunā no tiem, kuriem nav balss.

Daudziem no viņiem ģīmji bija kā pilna cepure dunku.

Šai pasaulei nepietika īstuma pareiziem attālumiem un apveidiem.

Vaids dobji grozījās pa pļaviņu šurpu turpu, sērīgs kā mēnesis, kas sastāv tikai no pirmdienām.

Lielie zvaigžņu un gadu, telpas un laika riteņi noklikšķēdami ieritēja vietā. Tifānija skaidri zināja, kur viņa ir, kas viņa ir un ko dara.

Es vairs nekad tāda nebūšu. Vairs nekad nejutīšos augsta kā debess, veca kā pakalni un stipra kā jūra. Man uz īsu brīdi kaut kas ir iedots, un par to būs jāsamaksā ar atdošanu.

Būt nomodā un redzēt visu tādu, kāds tas ir.. ilgi to neviens nespētu izturēt.

“Pilna cepure debesu”

Iešņukstēšanos būtu sadzirdējis tikai tāds, kas stāvētu, pieliecies pavisam tuvu klāt. Tā bija pavisam klusa, taču to nesa izmisuma tumšsarkanie spārni.

Viņa ilgojās pēc vēja šņākāšanas nogāžu zālītē, ilgojās pēc gadsimtu sajūtas zem kājām.

Šajā mājā dzīve ir nolobīta līdz pašai serdei.

Kaut ko zināt, ja citi to nezina, ir maģiskas spējas.

Bet tu, to darot, nonāc savā vidumā un vairs nešvankājies.

Pa tīreli viņa soļoja tā, it kā attālums būtu personisks apvainojums.

Tas, kurš aplam baidās noklīst neceļos, vispār nekur netiks.

Šis apmetnis bija no tām lietām, kuras aizpilda jūsu dzīvē tukšumu, par kuru jūs līdz šim brīdim nebijāt zinājis.

Prieks ir sajūta, kurai iekšpusē vienkārši nepietiek vietas.

Iestāstīts tiek vienmēr. Īstenībā iestāstīts tiek viss. Tas, ka katru dienu lec Saule, ir iestāstīts. Visā ir iekšā kaut kāds stāsts. Mainot stāstu, tu izmaini pasauli.

“Ziemdaris”

Abiem apkārt vienmēr bija lērums sarežģītu klusumu.

Ļaudis vēlējās, lai pasaule būtu stāsts, jo stāstam jāizklausās pareizi un jābūt skaidri saprotamam. Ļaudis vēlējās, lai pasaule būtu skaidri saprotama.

Viņa ir iedejojusi iekšā stāstā, kas ir vissenākais no senajiem.

Atbilde uz to bija skaņa, kas rodas, kad ducis ausu klausās tik uzmanīgi, ka jau bezmaz sāk čīkstēt.

Šis jautājums bija kā ass nazis kūkas gabalā.

Priekšmetam var piemist tikai tā vara, kuru tu pati tam piešķir.

Mammuža bija tāds neērts cilvēks, kurš pamana visu.

-Ei, man ir lieliska doma! – viņa sacīja mundri kā kristāls, kas tūlīt, tūlīt sašķīdīs drumslās.

Viņa stāstus auda kā zirnekļtīklus un tā savāca savās rokās varu.

Uz viņu pusi devās jātnieks, un tam līdzi, izplādamies un izplezdamies aiz muguras kā apmetnis – kluss kā vēlēšanās, biezs kā migla -, nāca sniegs.

Ja izdevās uz papīra attēlot ēnas un vizmu, šo apveidu, kas pasaulē palika pēc katras dzīvas radības, tad arī pati radība bija izdevusies.

“Man būs pusnakts kleita”

Lai šo maģiju saprastu, nemaz nevajadzēja būt raganai. Tādos brīžos jeb laika griežos pasaule visapkārt kļuva īstenāka un plūstošāka. Kā teica Omu mammuža – pārdabiska, un tas bija neraksturīgi svinīgs vārds tādas sievietes mutē, no kuras varētu gaidīt tādus vārdus kā: – Jā, brendiju, labprāt un liels paldies, vislabāk dubulto, lūdzu! –

Ļaudis parasti ir tik ļoti aizņemti ar dzīvošanu, ka nekad neapstājas un sev nepajautā, kāpēc.

Tas traucās pa iekalnēm kā vēja sapnis.

Aiz visa, kas ir vienkāršs, stiepjas gara sarežģītības aste.

Dzīves jēga ir atrast to, kas tev dots. Nekad neatrast ir posts.

Misis Prusta bija ļaunā ragana no pasaku grāmatas; viņas seja tevi nolādēja, viņas balss skanēja kā krāsns durvju aizciršanās pēc bērnu iešaušanas ugunī. Kopā saliktas visas nakts bailes, ar kurām pilna pasaule.

Pasaule ir pilna ar zīmēm, un jāizvēlas tās, kuras tev patīk.

Un tai dienā, pilnu kabatu apdegušu zvaigžņu, pati nesaprazdama, ko viņa te dara, taču apņēmusies darīt, lai tur vai kas, Tifānija bija kļuvusi par raganu.

Eskarīnai piemita vēl kaut kas ļoti savāds – bija sajūta, ka viņas lāgā nav, nē, pat ne tā, ka viņa šajā pašā brīdī kaut kādā veidā ir visur citur.

Prestons skatījās un saskatīja. Viņš tik tiešām saskatīja visu, uz ko skatījās, tik labi, ka viss pēc tam noteikti jutās kārtīgi ieraudzīts.

Tas bija bažīgs paziņojums, kuram galā karājās kārns, izlocīts jautājumiņš, kas nespēja vien sagaidīt, kad varēs izplūst asarās.

Pasaule šķita saprotama, taču reizē mazliet trausla, it kā to varētu saplēst līdzīgi spoguļbumbai.

Viņai gribējās līdzināties Omu mammužai, kura saprata, kā viss turas kopā, un prata pārkalt klusēšanu smieklos.

Vai tu tici nelaimes nešanai? – noprasīja Hercogiene.

– Es ticu tam, ka nav jātic ne laimei, ne nelaimei, – atteica Tifānija. – Taču es jums, jūsu augstdzimtība, varu patiešām sacīt, ka šādos brīžos pasaules izplatījums panākas mums mazliet tuvāk. Sākumi un beigas – tas ir savāds laiks. Bīstams un pilns liela spēka. Un mēs to jūtam, pat nezinādami, kas tas ir. Šiem laika sprīžiem nav jābūt ne labiem, ne nelabiem. Īstenībā viss ir atkarīgs no tā, kādi esam mēs.

Vējš bija sudrabots un auksts.

“Gana kronis”

Jo raganas ir tur, kur viss beidzas un sākas, uz robežas starp gaismu un tumsu, starp dzīvi un nāvi, raganas izšķiras un izlemj, lai citi varētu izlikties, ka nekādi lēmumi nemaz nav bijuši vajadzīgi.

Istaba bija pilna ar naksnīgu dēļu čīkstoņu.

.. un tad jau, atspērusies pret pagātni, uzreiz atkal bija mundra kā vienmēr.

Pietika viņai izrunāt vārdu “Prestons” , kad virtuvē uzradās viens liels jautājums.

Jo rotaslietas, ko misis Blusava nēsāja bagātīgā klāstā, šo raganu pieteica, tik mundri žvankstēdamas, it kā būtu nolēmušas nesamierināties ar amuletu un talismanu komplekta likteni un kļūt par pilnskanīgām instrumentālām fanfarām.

Rūķi Šrukers un Dāvis savu tradīcijām svētīto rūpalu bija iemitinājuši viadukta otrajā arkā, pa vidu starp to, kurā garāmgājēja ausis spīdzināja mūzikas rīku gaužām dīvainās skaņas, un to, kurā savā līksmajā sirojumā uz upura nāsīm metās rēdnieka tikko izmiecētās ādas.

Māte, kura izskatījās pēc tādas, pa kuru pasaule stampājusies tik daudz un dikti, ka ari tev ir bezmaz vēlams viņu paspārdīt, stāvēja stalti, zodu paslējusi.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC”, tulkojusi lieliskā Māra Poļakova

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.