Frēdriks Bakmans “NERVOZIE ĻAUTIŅI”

Zviedru autors Frēdriks Bakmans ir viens no tiem autoriem, kuru darbus es ņemu lasīt bez vārda runas. Tajā pašā laikā jau tiek iedarbinātas konkrētas gaidas attiecībā uz katru jaunu romānu – pēc trijiem izlasītiem Bakmana darbiem es jau zinu, ko es parasti tajos meklēju.

Neesmu lasījusi citas atsauksmes par šo grāmatu, tāpēc nezinu, vai citi to vērtē tikpat labi, labāk vai sliktāk par iepriekšējām. Zinu tikai, ka nepārspēti manās acīs ir divi pirmie izlasītie romāni – “Vīrs, vārdā Ūve” un “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Starp citu, romānam par Ūvi būs ekranizācija ar lielisko Tomu Henku galvenajā lomā. To jau noteikti neviens Bakmana fans nepalaidīs garām.

Kā saka pats autors, šis ir stāsts par tiltu, par idiotiem, par ķīlnieku krīzi un dzīvokļa apskati. Un tas ir arī mīlas stāsts, pat vairāki.

Diena iesākas kā parasti. Kāds dodas uz darbu, kāds plāno ģimenes pieaugumu, kāds meklē dzīvokli, kāds skumst par zaudēto, kāds cenšas atrast sevī spēku turpināt dzīvi. Astoņi svešinieki sastopas dzīvokļa apskates laikā un visnotaļ nejaušas sagadīšanās rezultātā kļūst par bankas aplaupītāja ķīlniekiem. Un tomēr šī ir neparasta ķīlnieku krīze, jo bankas aplaupītājs pats šķiet nonācis negribētā situācijā. Visi svešinieki pamazām satuvinās un, pašiem negribot, šī pēcpusdiena izrādīsies pagrieziena punkts viņu dzīvēs.

Visus Bakmana darbus raksturo sirsnība un tāds neviltots atklātības līmenis, ja runājam par cilvēka sirdi un dvēseli. Vienmēr kaut kur pavīd vientulības tēma (šķiet, ka mūsdienās tā ir viena no problēmām, īpaši tā bija akcentēta pirmajā grāmatā par Ūvi). Dievinu humoru, kas vīd viscaur grāmatā, un tajā pašā laikā vieglums mijas ar dzīves nopietnību un tādu nostaļģisku atmosfēru.

Šajā grāmatā ir savijušies vairāki stāsti par attiecībām, par ģimeni, par vientulību, kad aiziet tuvs cilvēks un par vientulību, kura pastāv attiecībās, kad nerunājam viens ar otru par savām vēlmēm, bet gaidām kaut ko, kas nokritīs no gaisa un pēkšņi uzlabos ikdienu.

Vairākas rindkopas mani lika pasmaidīt un piekrītoši māt ar galvu, kur stāstītājs paironizē par vecāku lomu, par dzīves nogurdinātiem cilvēkiem, par vecāku un bērnu attiecībām un tās nastām, ko stiepjam līdzi, kad kļūstam pieauguši. It sevišķi man patika tas, kā aprakstīta pieaugušo baisā ikdiena ar visiem lēmumiem, kas jāpieņem, ar bailēm izgāzties, ar nemitīgo Damokla zobenu virs kakla, kad tu gaidi, ka atkal kaut kas noies greizi, jo noteikti kaut ko būsi palaidis garām, kaut ko būsi nepareizi izdarījis un nav jau tādas dzīves lietošanas pamācības, un šī pamācība nepavisam nav internets, jo pamazām tas ir pārvērties par atkritumu izgāztuvi, kur mums mēģina iestāstīt, ka pastāv tāda perfekta dzīve, kur nav celulīta, mati vienmēr krīt pareizās lokās, virsmas jātīra ar tikai tām speciāli paredzētiem līdzekļiem, jāpilda elpošanas vingrinājumi un pareizi jāsēž pie galda. Un tad vēl tās idilliskās ainas ar ģimenēm, kur visi kopā brokastīs smaidīgām sejām cep pankūkas un mētājas ar miltiem, un, nedod Dievs, tu pieņemsi, ka tas ir tas, uz ko jātiecas.

Mani tomēr nepameta sajūta, ka tēli ir izdomāti un savesti kopā romāna vajadzībām un man nebūtu tā jājūtas. Ka es redzu, kā autors ir izdomājis tēlus, lai tie būtu dažādi, atšķirīgi, katrs ar kaut ko unikāls, bet tādā teatrālā veidā un tas, kā viņi viens ar otru komunicē, kamēr ir spiesti uzturēties dzīvoklī ķīlnieku krīzes laikā, arī neveicināja īpašu līdzijušanu. Varbūt es pārāk daudz gaidīju, nez, ja pārlasītu tagad “Vīrs, vārdā Ūve”, vai man tāpat šķistu, ka tas ir labākais Bakmana darbs vai arī tā likās toreiz, jo tas bija pirmais.

Jaunais policists man personīgi šķita ticamākais no visiem tēliem, viņa motivāciju, vēlmes un bailes es ļoti labi sapratu, kaut gan jāsaka, ka līdz pat grāmatas beigām man juka vārdi abiem izmeklētājiem, jo abiem vārdi sākās ar J.

Pavisam noteikti iesaku lasīt Bakmanu. Patiks sapņainiem pieaugušajiem un tiem, kuri jūtas dzīves nogurdināti un vēlas kaut ko sirsnīgu dvēseles gaišuma sajūtas atgūšanai. Tiem, kuri domā, ka viņiem vienīgajiem ir neatrisinātas problēmas un dzīve uzlikusi krustu, kas jāstiepj par spīti tam, ka gribas taču kā visiem, gribas tā viegli un bez grūtībām. Kā jau teicu, sapņainiem… 🙂 Tomēr divas pirmās Bakmana grāmatas vairāk to sajūtu iedeva, bija emocionālākas, ļāva nobirdināt pa asarai, taču justies tik viegli un gaiši, tā, ka gribas priecāties par dzīvi un pateikt kādam labu vārdu. Šī un “Te bija Brita Marija” ne tik ļoti.

Nevar nepatikt grāmata, kurā ir šādi citāti:

Tiem, kurus mīlam, mēs piešķiram mīļvārdiņus, jo mīlestība pieprasa vārdu, kas pieder tikai mums.

Liekot roku uz sirds, kurš no mums var apzvērēt, ka pēc sarunas ar divdesmitgadnieku nav gribējis ķerties pie šaujamā?

Problēma tā, ka viss ir relatīvs, laimes pamatā ir gaidas, un tagad mums ir internets. Visa pasaule pastāvīgi jautā: “Bet vai jūsu dzīve ir tikpat perfekta kā šī? Nu, kā ir? Un kā tagad? Vai tā ir tik perfekta kā šis? Ja nav, tad maini to!”

Mēs no rīta atveram acis un dzīve uzreiz nogāž pār mums svaigu “neaizmirsti” un “atceries” lavīnu. Mums nav laika ne domāt, ne elpot, mēs vienkārši pamostamies un sākam rakties cauri pienākumu kalnam, jo rīt mums gāzīsies virsū nākamais. Lāgiem pametam skatienu apkārt, darbavietā, vai vecāku sapulcē, vai ārā uz ielas, un ar šausmām apjaušam, ka visi citi šķietami skaidri zina, ko dara. Mēs esam vienīgie, kam jāizliekas.

Tas nudien nebija viegli, jo šādā mājoklī varētu gribēt dzīvot tikai tāds, kurš lieto stiprus medikamentus un kolekcionē savus nogrieztos magus.

Vienai mugurā bija tērps, ko viņa, visticamāk, bija pati šuvusi no noslepkavotiem burvjiem nozagtām cepurēm, otra bija ģērbusies kā narkotiku tirgoņi, kas slaistās pa šķērsielām pie boulinga.

Viņš cieši piespiež īkšķus pie uzacīm, it kā cerētu, ka tās ir divas pogas un, ja viņš tās turēs cieši piespiestas desmit sekundes, tad dzīvē izdosies atjaunot ražotāja uzstādīto kārtību.

Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību.

Nadija lika lietā pacietību, ko vegāniem nākas trenēt stundām ilgi, sagaidot Ziemassvētkus kopā ar gados vecākiem radiniekiem.

Viņš bija mana atbalss. Tagad viss, ko es daru, ir klusāks.

Estelle pūlējās atcerēties vēl kādu autoru, kādu, kurš gandrīz pirms simts gadiem bija rakstījis, ka mūsu bērni nav mūsu bērni, ka viņi ir dēli un meitas dzīvei, kas ilgojas būt pati.

Mēs esam aizmiguši, līdz iemīlamies.

“Jāņa Rozes apgāds”, no angļu valodas tulkojusi Renāte Punka

Grāmata saņemta no izdevniecības “Jāņa Rozes apgāds”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.