Finns Skorderuds “NEMIERS”

Norvēģu psihologa Finna Skorderuda populārzinātniskā grāmata “Nemiers” nav viegla lasāmviela ne burtiskā, ne pārnestā nozīmē. Pat ja mēs uzreiz pēc grāmatas nosaukuma asociējam, ka tajā būs vēstīts par mūsdienu cilvēka nemiera un trauksmes cēloņiem un to izpausmēm modernajā sabiedrībā, viss nav tik vienkārši. Nemiers ir ieēdies dziļāk, nekā varētu nojaust un grāmata aptver plašu tematu loku.

Jāsaka godīgi, ka šo darbu sāku lasīt ar skepsi. Manu sākotnējo vēlmi iepazīties ar nemiera jēdzienu nobrucināja grāmatas vāks. Nu būsim godīgi, 90% grāmatnīcu apmeklētāju vāks neuzrunātu pat paņemt grāmatu rokās. Tomēr šis darbs ir uzmanības vērts.

Pirmkārt, tas ir visaptverošs mūsdienu sabiedrības konstrukciju, spriedumu un psihiskās veselības problēmu apkopojums. Autora pieredzējumi ceļojumos, mūslaiku sabiedrības problēmas un sabiedrības tendences, pacientu gadījumu iztirzājumi mijas ar literāro darbu apceri, rakstnieku dzīvesstāstu nemierpilnās puses analizēšanu un kopējiem sabiedrības psihiskās veselības un attiecību attīstības novērojumiem daudzu gadu praksē. Pamatā Skorderuds pievēršas ēšanas traucējumiem, personības traucējumiem, patības veidošanai un attiecībām ar bērniem, taču tas nav viss – ir atsauces uz fizisko ķermeņa attīstības kultūru, mākslu, rakstniecību, sapņiem, murgiem un sociālajām parādībām.

Otrkārt, autors palīdz lasītājam aiz kokiem saskatīt mežu. Visas iepriekšminētās tēmas var nešķist vienlīdz interesantas vai aizraujošas ierindas lasītājam, taču tā nav bēda, jo plašajā teksta jūrā ir iespēja atrast savas tēmas un to iztirzājumus autora skatījumā. Jautājums tikai, vai lasītājs dosies kuģot pa šo nemiera okeānu, jo Skorderuda darbs prasa rūpīgu lasītāju, kurš nebaidās no neglītiem grāmatas vākiem, kurš raugās tālāk par ierasto ikdienas darbību ķēdi (māja-darbs-veikals-māja) un kurš vēlas iegūt informāciju arī no citiem avotiem, nevis soc.tīkliem un dienas ziņām. Nezinu, vai tādu lasītāju Latvijā ir daudz. Man šķiet, ka nav. Bet varbūt pietiek ar dažiem.

Man kā ceļotājai bija aizraujoši palasīt jaunas atziņas par ceļošanas būtību. Daļa saskan ar manu pārliecību. Vēl mans personīgais ieguvums – nodaļa par priekšzīmīgajiem bērniem, laikam pirmo reizi es vispār kādā no populārzinātniskām grāmatām atrodu izskaidrojumu, kur slēpjas priekšzīmīgo bērnu problēma un spēju saskatīt šādus tādus faktorus savā dzīvē, kas traucējuši iegūt viengabalainas personības sajūtu.

Grāmata ir netradicionāla. Nodaļu salikums, lappušu numerācija atšķiras no ierastās prakses. Šis nav klasisks zinātnisks apcerējums. Teksts sakārtots tematiski, taču tas ir brīvs no zinātniskā sausuma un stingras struktūras. Filozofiskā maniere var nedaudz radīt iespaidu par haosu informācijas sniegšanā lasītājam, taču tikai sākumā. Nodaļām sekojot, es kā lasītājs saprotu, ka autors mani ved savu iespaidu ceļojumā. Tā viņš arī min grāmatā – ka teksti ir sarakstīti “ārpus darba laika”, tās ir vienu un to pašu novērojumu stingrās un mīkstās versijas.

Lasītājam noteikti nevajag meklēt šeit to, kā te nav – vieglu pirmsmiega lasāmgabalu, kas neprasa koncentrēšanos. Darbam ir cita jēga tad, ja to lasa ik pa laikam, ar uzmanību, koncentrējoties uz sev aktuālām tēmām, uz padziļinātu sevis izpēti. Te atklājas atziņas un citāti, kuri var aizvest soli tālāk sevis iepazīšanā, soli tālāk, lai savilktu kopā savu pieredzi ar to, kā mēs dzīvojam šajā pasaulē – ar kādām pārliecībām un ar kādiem maldiem. Kuras pārliecības ir mūsu un kuras – sabiedrības iespaidā uzspiestas, ieprogrammētas, ievietotas mūsu prātā caur mediju, ziņu un kultūras klātbūtni. Autors apkopo sabiedrības izbirušos puzles gabaliņus un saliek tos kopā, skatoties, kas tad sanāks.

Iesaku grāmatu tiem, kuriem ir vēlme saprast kā funkcionē sabiedrība un kā spēt izdzīvot laikmetā, kurā ir tik daudz visa kā, ka apjukums, pārslodze un steiga ir galvenais stāvoklis, kurā pavadām ikdienu.

Nobeigumā daži citāti, kas mani uzrunāja:

Apreibināšanās līdzekļi ir transportlīdzekļi cilvēkiem, kuri ir aizmirsuši iet.

Starp lasīšanu un ceļošanu pastāv acīmredzama radniecība. Literatūra audzina ceļotāju, bet ceļojumi – lasītāju.

Bērni, kuri tiecas pēc apmierinājuma, bieži attīstīta īpašu intuīciju. Attīstīta to, kas nepieciešams citiem. Viņi kļūst īpaši spējīgi pielāgoties. Ar pašu emocijām viņiem parasti trūkst kontakta. Šāds sevi noliedzošs bērns pārāk ātri pieaug. Viņš zaudē spēju nepastarpināti un veselīgi iepazīt pasauli.

Bailes, kas raksturīgas Kafkas varoņiem, nav bailes no nezināmā – tās ir bailes būt nepazīstamam pašam sev.

Mēs tērpjamies savos sapņos par nemirstību.

Ēho liktenis piedāvā precīzas metaforas labi pazīstamām mūslaiku psiholoģijas parādībām. Ēho pati par sevi nav nekas. Citu piepildīta, viņa dzīvo tikai caur to, ka pati sevi apstiprina.

Māksla atsauc dzīvē mūsu izjūtas, piespiež mūs atsākt ar tām dialogu. Māksla atsauc mūsu izjūtas, padarot gan sarežģīto, gan vienkāršo acīmredzamu. Mākslas uzdevums ir padarīt kaut ko acīm redzamu. Starp aizmirstām nodaļām un paslēptām lappusēm Adrians atrada tēlus, kas dzīvoja spilgtāku dzīvi nekā īstie cilvēki. Viņš piepildīja sevi ar cilvēkiem, kuriem bija sākums un beigas.

Slimībai vienmēr piemitīs metaforiskas īpašības, jo nav iespējams izvairīties no tā, ka slimības simptomiem piedēvē nozīmes no sava laikmeta simbolu pasaules. Slimības ir arī sociālas konstrukcijas.

Amerikāņu rakstnieks Daglass Koplends, kurš radīja jēdzienu “X paaudze”, ir teicis: kad arheologi pēc dažiem tūkstošiem gadu atraks mūsu trenažieru zāles, viņi nodēvēs mūsu laiku par spīdzināšanas laikmetu. Vai mēs nevarētu mest tam mieru? Vai varbūt šī apsēstība ar virspusējību ir mūsu kultūras pamatā?

Kad ķermenis ir aizvests līdz savu spēju robežai, prāts aizlido uz “citu vietu” – mirklīgu neprāta eiforiju.

No tiem, kas vēlas “domāt pozitīvi”, mēs miljoniem reižu esam dzirdējuši, ka mums nepieciešams uzmundrinājums. Jā, tā ir, taču daudz vairāk mums ir vajadzīgs kas cits. Varbūt mums vajag turēties pie savas nepatikas – tuksnesīgās sajūtas -, lai pēc tam izjustu, ka spējam to paciest un pārvarēt. Un mums vajag, lai arī citi mūs tā paciestu.

Izdevniecība: Valodu māja, no norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa.

Grāmata saņemta no izdevniecības “Valodu māja”. Viedokli par blogā apskatītajām grāmatām neietekmē sadarbība ar izdevniecībām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.