BILDU ĀBICES TAKA

Ja jums patīk pusmežonīgas, cilvēku nepārpildītas, vientulīgas pastaigu un dabas takas, tad Bildu Ābices taka būs tieši laikā. Veltīta Gotfridam Fridriham Stenderam jeb Vecajam Stenderam – Sunākstes draudzes mācītājam (1714-1796), kurš pirmais uzrakstīja ābeci bērniem latviešu valodā, rakstīja dzeju, populārzinātniskas grāmatas, strādājis pie latviešu gramatikas pētījumiem, izdevis vārdnīcu,  bija pirmais latviešu laicīgās daiļliteratūras dibinātājs, un vēl pie tā visa izstrādājis veļas mašīnas rasējumus un popularizējis tās lietošanu. Man izklausās pēc mūsu vietējā da Vinči. 

Bildu Ābices taku ejot, var iepazīties ar Stendera veidotajiem zīmējumiem un tekstiem, veltītam visiem alfabēta burtiem. Pie reizes ļoti interesanti ir salīdzināt seno rakstību ar mūsdienu.   

Otrs takas posms ir veltīts vēl vienam Stendera darbam – Augstas gudrības grāmatai  – enciklopēdijai, kurā Vecais Stenders izskaidroja pasaules uzbūves principus. Šajā posmā visā  garumā uz izvietotajiem stendiem mēs varam izlasīt tekstu fragmentus par dažādām dabas parādībām, kosmiskajiem ķermeņiem, klimatu, pasaules tautām. Teksti ir ļoti atšķirīgi no tā, kā esam mūsdienās pieraduši runāt un rakstīt, tāpēc daudzi tie izraisa humoru,  kā 18.gadsimtā aprakstītas  mums tik pašsaprotamas lietas.  

Takas galā atrodas avotiņš. Tuvumā ir daudzu vecās mācītājmuižas ēku drupas, parks ar veciem dižkokiem, pārsvarā ošiem. Gluži neviļus nāk prātā doma, cik ļoti parka koki atgādina pasaku meža kokus – tādi skaisti apsūnojuši, izvītiem, ķeburainiem, milzīgiem zariem.

Takas sākumā ir divi pakalni ar vēl dažiem apskates objektiem, kurus aicinu iepazīt. Pirmais ir Sunākstes evaņģeliski luteriskā baznīca, kas vientulīgi slejas mežu, lauku un koku ieskauta. Apkārt nav nevienas viensētas, nevienas saimniecības, vien vientuļš lauku ceļš. Tāds klusums. Tāds apbružāts skaistums. 

Otra vieta rada izteikti sirreālu sajūtu. Uz pakalna augšpusi vijas taciņa, kas aizved pie senas kapsētas, kurā kopā ar vēl dažiem dzimtas locekļiem apbedīts arī Vecais Stenders.  Uz kapakmens iekalts vārds Latvis, tādējādi Vecais Stenders apliecinājis savu piederību latviešiem, kaut arī pats cēlies no baltvācu muižniecības. Tāda nianse, bet, man šķiet, daudz pasaka par pašu  Stenderu. Un tā vien gribas iztēloties, kāds viņš bija, kad mina šīs takas, kad devās no mājām uz savu darba vietu, kad rakstīja savas grāmatas, kad uz ceļa satika vietējos – vai viņš bija sevī iegrimis un darba pārņemts, vai arī vēlīgs un asprātīgs pret vietējiem zemniekiem un darba ļaudīm. Vai prata pajokot vai tomēr bija stingrs un ieturēts.  

Un vēl ir skaists itāļu stila piemineklis – eņģelis, kas uzcelts uz jaunas meitenes kapa, kura dzimusi 19.gs. nogalē. Tas ir Vārenbrokas muižas barona fon Bēra pašnāvībā mirušās meitas Angelas kaps. Uz blakus esošās plāksnes izlasāmā leģenda par viņu ir skumja, taču vieta, kur eņģelis domīgi lūkojas uz zemi, apkārt plešoties laukiem, mežiem un debesīm, ir tāda, ka gribas uzturēt ilgāk, iegrimt apkārtnes rāmajā klusumā, sadzirdēt savu elpu, apjaust, ka esmu dzīva, ka es vēl speru soļus šajā pasaulē un varu baudīt saules siltumu, ieelpot meža smaržas un saklausīt mieru, kas te valda. 

Un nezinu, kā būs jums, bet man senās kapsētas apmeklējums radīja nevis drūmu vai bēdīgu, bet gan tādu pārpasaulīgu un nostalģisku skaistas vientulības sajūtu.  Jāpiemin, ka šeit kapavietas ir no 18.gadsimta, tātad jau 3 gadsimtus te mainās gadalaiki, pāri brāžas vējš, līst lietus un čalo putni, bet vecie kapakmeņi un krusti joprojām stāv un atgādina par cilvēkiem, kas vairs sen nav starp mums, atgādina, ka arī mēs kādreiz tāpat būsim zem zemes, tāpēc ir jāsteidz DZĪVOT. Dzīvot tā, lai mēs būtu mierā ar savu paveikto. Kā teica mana skolotāja Aīda Koļesinska filozofijas stundās – labākais, ko tu cilvēkam vari ieteikt un novēlēt ir “Memento mori” jeb no latīņu valodas – atceries nāvi. Jo tikai domājot par nāves esamību mēs pa īstam spējam novērtēt, cik ārkārtīgi īsa, trausla un zūdoša var būt dzīve un ka katra diena ir jāizmanto pilnvērtīgi. 

ATRAŠANĀS VIETA: Sunākstes pagasts, Aizkraukles novads, norāde uz taku atrodama apmēram 5 km no Sunākstes ciemata, Viesītes virzienā.  

GARUMS:  ap 1 km ejot turp un atpakaļ (vienvirziena)  

STĀVOKLIS:  taka ir plata, ērti izbraucama ar bērnu ratiņiem, divriteņiem. Ieteicami zābaki vai slēgti apavi, jo, ja gribēsiet izstaigāt parku, tad tur var būt ataugusi zāle un brikšņi.

ATPŪTAS VIETAS: Takas sākumā ir soliņi. 

Paldies Ilzei Cibiņai par takas ieteikšanu! 🙂

Foto: Māra Bitāne, 2021

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.