JANĪNA KURSĪTE “LATVIEŠU FOLKLORA MĪTU SPOGULĪ”

Kaut kā pavasara pusē uznāca vēlme palasīt šo un to par latviešu mītiem, to izcelsmi un būtību. Janīnas Kursītes grāmata “Latviešu folklora mītu spogulī”, kaut arī izdota, nu jau var teikt – tālajā 1996.gadā, ir labs materiāls, lai gūtu ieskatu tēmā, par kuru der uzzināt kaut ko vairāk – mūsu pašu latviešu mitoloģiskās pasaules uzbūvi.

Šī bija kā sastapšanās ar cilvēci pašā tās attīstības rītausmā, pašos pirmsākumos.

Neteikšu, ka grāmatu izrāvu pāris dienās. To drīzāk lasīju pa gabaliņam, lēni, paņemot kaut ko no katras nodaļas.

Tik fascinējoši ir uzzināt, cik ļoti mūsu ikdienu caurstrāvo arhetipi un simboli no tālas pagātnes, no pasaules kopīgā mantojuma. Senais un mītiskais nebūt nav zudis, tas ir ievijies ikdienā, varbūt citā formā, citā izpildījumā, bet kaut kas no pagātnes vēl arvien saista mūs ar senčiem. Man patīk, kā es šajā grāmatā dzirdu Kursītes balsi – viņas sašutumu, viņas lepnumu un bažas, reizēm neizpratni vai piesardzību izsakot pieņēmumus. Tas padara šo darbu dzīvu, nevis tikai par sausu faktu atreferējumu vai pētījumu datu uzskaitījumu.

Mēs visi zinām, ka pastāv dainas, bet īstenībā ir tik saviļņojoši apzināties, ka tās ir gadu tūkstošiem senas un ietilpina sevī mitoloģijas attīstību no laika dzimšanas, no cilvēka apziņas sākuma.
Vēl kas ir interesanti – mūsu ikdienā lietoto vārdu nozīme, to saiknes ar seno indoeiropiešu valodu, skaitļu un krāsu simbolika. Vārdu izcelsmes pētījumi īstenībā ir kā arheoloģiskie izrakumi, tikai nevis zemē un drupās, bet grāmatās un rakstu darbos.

Minēšu dažus faktus no Kursītes pētījumiem.

Senākās krāsas, kas pieminētas mitoloģijā, ir 3 – sarkanā, baltā, melnā.
Akmens simbolizē pirmmatēriju un nemirstību.
Līks simbolizē saistību ar viņsauli, Haosa telpu, taisnais ir kosmosa, veseluma iezīme.
Tautasdziesmu salikšana no atsevišķām zilbēm ir analoģiska pasaules radīšanai no atsevišķām sastāvdaļām.
Tautasdziesmu struktūra (rindu skaits un zilbju dalījums) ir kosmosa uzbūves miniatūrs modelis.

Tas viss man rada tādu saviļņojošu sajūtu – par to, ka pasaules attīstības kontekstā mums pieder tāda bagātība – vārdiskais mantojums, kurā atklājas mūsu senču vērtības, kultūra, tradīcijas, sadzīve, ticība un pat kosmosa uzbūves pamatprincipi.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.