KRISTINA SABAĻAUSKAITE “PĒTERA IMPERATORE”

Lai ko rakstītu, es nespēšu nodot to sajūtu, kāda man ir par šo grāmatu. Es zināju, ka Sabaļauskaite ir lieliska stāstniece, jo viņas “Silva rerum” ir nostājies pēdējās desmitgades labāko grāmatu zvaigžņu plejādes galvgalī un tā iepazīšana man vēl ir priekšā, taču nenojautu, ka viņa ir TIK lieliska. Vārdi vijas un cērt, plūst un sapinas, acu priekšā nostājas viņi – karu un valdnieku sistie un tramdītie, ciešanu apņemtie, gadsimtu grūstītie, pazemotie un aplaimotie, nabadzībā slīgstošie un izšķērdībā izvirtušie.

Pulkstenis skaita imperatores dzīves pēdējās stundas un tur – gultā starp asinīm, asarām un irstošo miesu sākas atmiņu nakts par laiku, kurā sievietes likteni raksta nevis viņa pati un viņas vēlmes, bet gan laikmeta skaudrā daba, izdzīvošanas instinkts un padošanās vīriešu iegribām. Te ir tik skaidri iezīmēta krievu tautas mentalitāte, tik lieliskā kombinācijā skatāma Rietumu un Austrumu vērtību sadursme, ka no dažiem citātiem vien pārskrien tirpas.

“Laiku vislabāk var ieraudzīt sen neredzētu cilvēku sejās.”

Imperatore Katrīna I – viņas stāsts ir tālu no tiklās Pelnrušķītes pasaku burvības, šis ir 18.gadsimta sievietes izdzīvošanas ceļš – no skaudras, nabadzīgas bērnības līdz kara šausmām, no verdzenes statusa iekarotāju namos līdz Liktenis vai kas ļaunāks krusto viņas un Pētera I ceļu. Sabaļauskaite ir izdarījusi neticamo – padarījusi vēsturiskos personāžus dzīvus, elpojošus, nereāli īstus, baudāmus.

Es neredzēju robežu starp Katrīnas jeb Martas Skovroņskas verdzenes statusu un imperatores lomu, jo viņa bija un palika verdzene arī būdama imperatore, sava galma, Pētera I un sava neapskaužamā likteņa gūstekne.

“Varbūt, varbūt kaut kur Krievijā – varbūt Maskavā – stundas patiešām iezīmēja ar zvanu dimdieniem kā pasaulē pierasts, taču pārējā Krievijā, kā rādījās, laiks – un reizē arī pati dzīve – piemeklēja cilvēkus, negaidīti pār tiem nogrūstot.”

Sabaļauskaite ir uzbūrusi tik pilnasinīgus dzīvesstāstus, tik dzīvu vēstures, sadzīves un emociju virpuļus 18.gadsimta Krievijas, Livonijas, Polijas zemēs, ka lasot rodas vēlme pašam pārbaudīt faktus un uzzināt vēl vairāk.

Dižena grāmata un dižena rakstniece. Es paklanos Sabaļauskaitei un arī tulkotājai Dacei Meierei, jo no šīs grāmatas es saņēmu daudz, daudz vairāk, nekā biju cerējusi sagaidīt. Un ar lielu nepacietību gaidu diloģijas otro daļu, par kuru nešauboties zinu, ka lasīšu un baudīšu valodas meistarību.

Citāti:

“Mēs abi sapratām, ka šajā naktī zogam laiku. Izplēšam to no tumsas, rijam neizmērojamiem, nesaskaitāmiem skūpstiem, noglabājam kaut kur dziļi krūtīs, slepenā dvēseles kabatā blakus sirdij, lai pēc tam ilgus, ilgus gadus nākotnē, kad būs ļoti slikti, baisi, grūti un rūgti no pazemojumiem, mēs varētu nemanāmi, nevienam nezinot, pa drusciņai, pa lāsītei iepilināt sev šīs nakts saldumu: kā pretindi mūsu dzīvēm, kā pasaku dzīvo ūdeni, kas atdzīvina līķus un pieaudzē nocirstas galvas, rokas un kājas, kā brīnumlīdzekli, kas palīdzēs izturēt mūsu neparedzamo, bīstamo likteni, kura vārds ir Pīters.”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.