Kā cērt Likteņa zobens

likteņa zobens andžejs sapkovskis

Ja kāds no jums nav neko dzirdējis par poļu fantāzijas meistaru Andžeju Sapkovski vai arī ir dzirdējis, bet nav lasījis, tad tas ar steigu jālabo. Ar steigu!

Lasu, cik varu, un reizēm ir grūti atrast darbus, kas tiešām sniegtu nenormāli lielu emocionālo spērienu, enerģijas lādiņu vai radītu sirds trīsas. Bet, kad tu esi šādu darbu atkal saticis, tad tā ir iespaidīga velte sev pašam. Protams, grāmatām ir jāatnāk īstajā brīdī, nav šaubu. Jāsakrīt ir grāmatas devumam ar lasītāja slāpēm, tikai tad tas efekts ir tāds, ka norauj jumtu, ka sāp iekšēji, bet tās ir patīkamas sāpes, kā attīroties. Kā mirklis pirms sliekšņa, kurš vedīs tur, kur vēl nekad nav būts vai arī būts tik sen, ka vairs neatceros.

“Likteņa zobens”- savstarpēji saistīti stāsti, kuros mums zināmās izskaistinātās pasakas ir apaudzētas ar viduslaicīgi bīstamu un tumšu noskaņu, ar cilvēcisko vājību radītu spriedzi un neziņu par iznākumu. Visu stāstu galvenais tēls ir Rīvijas Geralts – raganis, kurš ir īpaši audzināts un skolots, lai veiktu sev nolemto dzīves uzdevumu – iznīdēt mošķus un briesmoņus, kuru ir pilna pasaule. Bruņojies ar zobenu, cinisku humora izjūtu, precizitāti un sūrās dzīves gaitā izkoptu goda kodeksu, Geralts ir klejotājs un cīnītājs, kuram māju nav nekur un visur.

Šeit nav plika un nodeldēta fantāzija ar pasaules glābšanu, te ir dzīve visā tās skarbumā, nežēlībā, kailajā patiesībā. Un mūžsenie jautājumi – vai pastāv Liktenis? No kā tu baidies visvairāk? Un kur beidzas tava izvēle un sākas tava sūtība?

Geralta pasaulē nekas nav viennozīmīgs – pastāv gan cilvēcīgais briesmoņos, gan derdzīgais cilvēkos.

Es neiztirzāšu visus stāstus, tikai pāris, lai ieskicētu būtiskāko.

Pirmais stāsts “Iespēju robeža” mani nofascinēja tā, ka šķīru atpakaļ un vēlreiz lasīju, lai samanītu norādes un apjūsmotu veidu, kā es tiku apmānīta.

“Ledus drumsla” – te ir kaut kāds savāds, man vēl neizprotams dziļums, stāsts par to, kas ir patiesība un kāpēc tā ir kā ledus drumsla, kas pasakā par sniega karalieni iekrīt acī un tu vairs nezini miera.

Pārējie stāsti ir lieliski, bet vēlos uzsvērt pēdējo “Kas vairāk” –visperfektāko stāstu, kāds piedien šīs grāmatas noslēgumam un fantastikas literatūrai kopumā, tā ir visa kvintesence, visa stāstu krājuma kvintesence, vismaz šeit un tagad, vismaz man.

Man aptrūkās vārdu, man bija kamols kaklā, asaras un vienlaikus ugunīga versme kaut kur pakrūtē – par zaudējumiem, par ieguvumiem, par dzīves skaistumu, par dzīves skarbumu, par vienkārša zemnieka labsirdību, par nāvi kā lielāka priekšā, par karaļvalsts postu un par vienu vienīgu cerības staru, par likteņa nežēlību un likteņa dāvanām.

Un Geralta saruna ar karalieni par sūtību – caurcaurēm lieliska.

Un arī mīlestība ir te, gandrīz visos stāstos – tikai tā ir vārdos nepasacīta, tāpēc vēl jo spēcīgāka un klātesošāka. Gluži kā draudzība, bailes no sava Likteņa, bailes no palikšanas vienam šajā pasaulē, bailes tikt izstumtam pavisam. Un tas viss ir ievīts stāstu drumslās, nepasacīts līdz galam, bet sajūtams, tik ļoti sajūtams, tieši tādēļ, ka vārdos nepateikts. Noņemu cepuri arī tulkotāja Māra Salēja priekšā – par vijīgo, plūstošo, bezgala trāpīgo valodu.

Pēc izlasīšanas man roka neceļas ņemt citu grāmatu, gribu vēl padzīvot tajā pēcsajūtā, pagremdēties dziļāk. Zinu, ka Sapkovskis noguls man grāmatplauktā līdzās pārējiem, kuri man ir devuši šo episko pēcsajūtu – līdzās Tolkīnam, Rotfusam, Roulingai, Pračetam, Le Gvinai, Kroninam, Dikensam, Ostinai un citiem.

Pirmā izdotā grāmata “Pēdējā vēlēšanās” saturiski ir pirms “Likteņa zobena”, bet abas var lasīt nesaistīti.

Citāti:

“Pasakā, – Kalantes smaids tapa arvien nejaukāks, – karaliene, kā es iztēlojos, raganim ļautu minēt trīs reizes. Taču mēs, Geralt, neesam pasakā. Mēs patiesībā esam šeit – tu, es un mūsu problēma. Un mūsu liktenis. Tā nav pasaka, tā ir dzīve. Draņķīga, ļauna, smaga dzīve, kas neaiztaupa kļūdas, netaisnību, nožēlu, vilšanās un nelaimes, netaupa to nevienam – ne ragaņiem, ne karalienēm. Un tādēļ, Rīvijas Geralt, tu minēsi tikai vienu reizi.”

“Likteņa nav, viņš nodomāja. Nepastāv. Vienīgais, kas nolikts visiem, ir nāve. Nāve ir otrais zobena asmens. Pirmais esmu es. Bet otrais ir nāve, kura man seko soli solī.”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, tulkojis Māris Salējs.

1 Comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.