2020.GADA KOPSAVILKUMS GRĀMATĀS UN CEĻOJUMOS

Nosvinot sniegotus Ziemassvētkus un lēni pārejot uz 2021.gadu, uznāca vēlme savilkt galus kopā par to, kas piedzīvots šajā dīvaini trakajā gadā. Ārkārtas situācija manu ikdienu gan ietekmēja ļoti maz, jo šo gadu es pārsvarā luņojos mājās dekrēta atvaļinājumā. Tiesa, es nebūt nesēdēju dīkā, bet gan lasīju, rakstīju, plānoju, mācījos biznesa gudrības, skrēju un ņēmos ar mājas remontdarbiem.  Un pie reizes centos veikt ģenerāltīrīšanu arī savās domās un dvēselē. Un tas jau bija pats grūtākais darbs, kas nebūt vēl nav galā.

DZĪVE

Šogad kā nekad iepriekš pieķēros prioritāšu sakārtošanai. Lēnām revidēju nejaukās, sliktās domas, strādāju ar sevi un atkopos garīgi pēc mammas pēkšņās aiziešanas 2019.gadā, kad pasaule salūza un sāpes bija ļoti ilgas. Tāpēc vien man 2020. gads nešķita nekas traks, jo grūti pārtrumpot 2019. Tad vēl pārkārtoju savus mērķus un pieķēros pabeigt fantāzijas romānu, ko lēnām čubinu jau dažus gadus, beidzot gribas to noslēgt un ķerties pie jaunām grāmatu idejām, jo jūtu, ka tās lēnām uzpeld virspusē, tiklīdz sāku kustināt savu fantāzijas dīķi.

Protams, gribas jau, lai uzrakstītais būtu tiešām lielisks, taču kā saka E.Gilberta savā grāmatā “Lielā burvība”, aptuveni pārfrāzējot:

Svarīgāks par ideālu darbu ir pabeigts darbs.

E.Gilberta “Lielā burvība”

Lai vai kā mans perfekcionistes gars gribētu bezgalīgi cakināt ikvienu rindkopu, labāk izvēlos darbu laist tautās, nevis sēdēt pie tā vēl vairākus gadus. Apmēram nojaušu, ka tāpat man pēc dažiem gadiem sarakstītais liksies, hmm, maigi sakot, uzlabojams (tāpat kā bloga vecie ieraksti), bet pieredzi gūst darot.

GRĀMATAS

Šogad esmu pārsitusi visus līdzšinējos personīgos  rekordus un pievārējusi 91 grāmatu. Par to var pateikties faktam, ka man bija papilnam laika, ko veltīt grāmatām, jo uz darbu nebija jāiet.

Pārskatot lasīto sarakstu word dokumentā, pieķeru sevi, ka nevaru izvirzīt vienu labāko grāmatu. Laikam jau esmu izlepusi un jo vairāk lasu, jo augstāka aug latiņa tādiem darbiem, ko gribas dēvēt par izciliem. Bet kopumā starp visiem izceļas daži labi un ieteikšanas vērti  romāni, kā arī atzīmēju tos, kas sagādāja vilšanos.

Gada atklājumi

Ar romānu “Vēja ēna” es atklāju sev maģiskā reālisma burvi Safonu. Grāmatu skaistuma, attiecību maģijas un filozofijas kopīga saspēle.  Interesants darbs, tieši ar savdabīgajiem, izcili portretētajiem tēliem, ne tik daudz ar asu sižetu vai negaidītiem pavērsieniem.  Te būs citāti, ko izrakstīt, domas, ko lēnām pie sevis izgaršot, simbolisms un mīlestības sāpīgais pieskāriens. Plauktā savu kārtu gaida nākamās Safona grāmatas – „Eņģeļa spēle” un „Debesu gūsteknis”.

Bea saka, ka lasīšanas māksla pamazām mirstot, ka tas esot intīms rituāls, ka grāmata esot spogulis un ka mēs tajā varot atrast tikai to, ko jau nesam sevī, ka lasot mēs iedarbinām prātu un dvēseli, bet tās esot vērtības, kas ar katru dienu iet mazumā.

Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”

Par gada atklājumu detektīvromānu žanrā lieku pirmo no desmit Kamillas Lekbergas latviski izdotajiem kriminālromāniem – “Ledus princese”. Ļoti velk uz psiholoģiskā trillera pusi – lasot var just apslēpto draudu sajūtu, kas tik ļoti saista un biedē šādos darbos. Darbības fons – maza zvejnieku pilsēta, ar sev raksturīgo jūras smaržu un iesīkstējušām tradīcijām, vēju auriem, skarbo vidi un cilvēkiem, kas savu likteni būvē no sapņiem, cerībām un ciešanām.

Gada lasītākais autors

Visvairāk no autoriem šogad esmu lasījusi Kamillas Lekbergas detektīvstāstus – kopā  10 grāmatas. Ne pārāk asiņaini skandināvu mazpilsētas kriminālromāni par Flejbakas pilsētiņu Zviedrijā un noziegumu izmeklēšanu.  Un tā kā katrā sērijas grāmatā darbojas gan rakstniece  Ērika, gan viņas ģimene un jaunais izmeklētājs Patriks Hendstrēms, noteikti labāk lasīt grāmatas pēc kārtas, turklāt nevis tādā secībā kā izdotas latviski, bet uzrakstīšanas kārtībā http://www.camillalackberg.com/crime-novels/.

Uz beigām gan sāka kaitināt mūžīgā Ērikas jaukšanās izmeklēšanas gaitā un muļķīgie gājieni. Tupa, kas tupa, bet nu sižetisko intrigu un noziegumu pamatīgumu šis fakts nemazina.

Gada  labākās ceļojumu grāmatas

Šogad esmu izlasījusi kādas piecpadsmit ceļojumu grāmatas un no tām gribu izcelt pāris labus autorus – rūdīto piedzīvojumu meklētāju un ceļotāju  Žigimantu Krēsliņu jeb Žigi, kā viņu pazīst interneta vidē, kurš šogad uztapinājis krāšņos pieredzes aprakstus „Dienvidamerika pāris mēnešos” un “Centrālamerika pāris mēnešos”.

Nav obligāti jābūt ceļošanas fanātam, lai lasītu Žiga grāmatas, jo tās ir arī piedzīvojumu stāsts,  vēstures skice, dzīves iespaidu kolekcija un pāri visam – komēdija.  Papildus viegli pasniegtajai vietu vēsturei un iedzīvotāju ikdienas atspoguļojumam, mēs varam piebiedroties Žiga ceļam ārpus iemītām masu  tūristu taciņām uz      dažādām pasaules valstīm, uzzināt, kā dzīvo vietējie, kā svešā valstī kaulēties par naktsmājām un autobusa biļetēm, kā atrast vietas, kuras nav sabojājis masu tūrisms. Smējos skaļi, bieži un no sirds, tāpēc vien gribas ieteikt arī citiem.

Patīkami, ka arī latvieši raksta par savu pieredzi ar garajiem pārgājieniem. Uz brīdi kopā ar Ligiju Zariņu pastaigāju Santjago takas plānajā grāmatā “Es izvēlos iet.  Ceļš uz Santjago de Kompostelu”. Cilvēcīgs, sirsnīgs stāstījums, ar visām atklāsmēm, mazajiem ikdienas brīnumiem, satikšanās stāstiem un citu ceļotāju sniegtajiem iedvesmas mirkļiem. Grāmatas gaitā pilnīgi bija sajūtams, kā autore atplaukst un atjaunojas gan garīgi, gan mentāli.

 Grāmatas, kas pārsteidza nesagatavotu

T.A. Fauleres “Zeldu” sāku lasīt bez nekādām ekspektācijām, sākumā lēni, līdz uz beigām jau aizrautīgi traucos īstā džeza laikmeta bohēmas vilcienā kopā ar rakstnieku Skotu Ficdžeraldu, viņa modīgo un izsmalcināto sievu Zeldu, bravūrīgo Ernestu Hemingveju un citiem tā laikmeta mākslas, literatūras un kino industrijas pārstāvjiem. Lai arī man īsti nepatika neviens no galvenajiem tēliem (nu vienīgi Zelda uz beigām), iesaku šo romānu fantastiski detalizētā un apburošā laikmeta gara dēļ, kur aiz bezbēdīgās bohēmas noskaņas vīd neprāts, rakstnieka talanta meklējumi un mazās dzīves traģēdijas. Grāmatas saturs man lika pašai apdomāt to, ka savas atkarības mēs paši izvēlamies paturēt un lolojam tās kā savus tuvākos draugus, bez kuriem nevaram iedomāties savu eksistenci.

No šejienes arī trāpīgs citāts:

Nav ļaunuma, kas mūs nolemtu pilnīgai bezcerībai, izņemot to ļaunumu, kuru mēs mīlam un vēlamies turpināt un no kura necenšamies aizbēgt.

/Džordžs Eliots/

Lielisku ieskatu 19.gs. Londonā sagādā Elizabetes Maknīlas “Leļļu darbnīca”. Filigrāns, rūpīgi izstrādāts laikmeta gleznojums, klusā daba ar izbāzeņiem dīvaino lietu krājēja darbnīcā, ar krāsu paletēm jaunas mākslinieces studijā un ar noziegumu, kas izperināts kaisles pārņemtā prātā.

Varētu domāt, ka lasīt par vecūkšņiem būs garlaicīgi, taču ne Narinē Abgarjanas romānā – pasakā “No debesīm nokrita trīs āboli”. Autore uzbur sirsnīgu gaišumu un mīļu, humorīgu pacilātību, mierpilnās ikdienas ritējumā ieauzdama cieminieku atmiņu ainas, armēņu tradicionālo kultūru, kas izpaužas gan kāzu, gan ēdienu un tērpu aprakstos, un brīnumainos notikumus, kas klusi notiek līdzās. Par spīti bēdām, sakāvēm un traģēdijām, kas visiem viņiem atņēmušas visdārgāko uz pasaules, nomaļā ciema iemītniekus vieno tāda silta omulība un apziņas nesteidzīgums, ko apzīmē arī grāmatā minēts jēdziens, kas mani aizķēra – esības vienmērība. Un tā tuvo kalnu sajūta, zālīšu smaržas un vēja rotaļas, saules kveldētais ciema ceļš, un sašķobījušies žodziņi, kas apjož nelielos kārtības apdvestos koka namiņus, kur krūmājos kašājas vistas, kūtī labsirdīgi gremo govis un suņi slinki aprej viens otru. Tāda labdabīga atgriešanās pie pamatvērtībām.

Grāmata, par kuru daudzi jūsmo, bet mani atstāja vienaldzīgu

Es zinu, viss ir subjektīvi. Ja būtu Riharda Baha filozofisko apcerējumu „Kaija vārdā Džonatans Livingstons” lasījusi pusaudžu gados, iespējams, es to, vicinādama gaisā, slavētu pa labi un pa kreisi, taču, lasot šajā vecumā, vēlos, kaut nebūtu tērējusi laiku. Nenoliedzu, ka šī grāmata noteikti ir derīga izaugsmes ceļā, taču man šoreiz tā neģeldēja, jo tajā paustās atziņas sen ir skaidras no citiem darbiem citos laikos.

Gada vilšanās

Aivara Upenieka „Vīza uz pasaules malu” ir visjocīgākā un nesakārtotākā grāmata, kāda pēdējā laikā lasīta. Mani apstulbināja autora valoda, kas ir diezgan īpatnēja, ar dīvainām teikumu konstrukcijām, daudzviet neloģiskiem teikumiem, kas riktīgi dūrās acīs. Ļoti pietrūka autora ieskata un padziļināta raksturojuma par apskates vietām, kas tieši patika, kas nepatika, kāda tur vide un apstākļi, piemēram, Maču Pikču. Jo it kā ir uzrakstīts, ka vieta ir apmeklēta, bet kā tur īsti bija, lasītājs neuzzina. Bildes saliktas haotiski un rada iespaidu par steigu.

Hermana Koha “Vakariņas” nudien bija nebaudāmas, galveno tēlu psihopātiskais domu gājiens apmēram grāmatas pusē laupīja vēlmi lasīt tālāk un iegrimt vēl dziļāk stāstītāja prāta tumšajās alās. Man personīgi nepatīk lasīt par vardarbību un par tās izbaudīšanu, taču nevar noliegt, ka autors skar eksistējošu sabiedrības tēmu un kaut kā tā ir jāpasniedz, tāpēc arī tiek servēts tāds galds, kurā ietvertas arīdzan šķebinošas un slima prāta izlolotas sastāvdaļas. Vai es šo sauktu par trilleri vai traģikomēdiju, diez vai, drīzāk par psihopāta dienasgrāmatu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Latviešu literatūra

Ar latviešu mūsdienu literatūru man iet kā pa vecu izcirtumu – ir brīži, kad tikt uz priekšu var, bet pārējā laikā velkos klupdama krizdama. Ar D.Vīgantes “Ledus apelsīns”, J.Joņeva “Jelgava 94” un M.Bērziņa “Svina garša” īsti nesanāca pa ceļam, droši vien tāpēc, ka risinātās tēmas mani nesaista, vairāk lasu latviešu ceļojumu aprakstus, detektīvromānus, un vēl man ir piefiksētas dažas, kuras gaida savu kārtu – D. Vīgante “Bumbulītis”, Džeina Šteinberga “Lasītāja”, Pauls Bankovskis “Pasaules vēsture”, Zane Eniņa “Nekaunīgais pingvīns”).

Atslodzei šogad noderēja Rolandas Bulas kriminālromāns “Sīnāja kalna lieta”. Stāstījums raits, tēli ticami, detektīvizmeklētāji cilvēcīgi un saprotami latviešu mentalitātei. Nebija liela spriedze vai asiņaini apraksti, tas labi, man personīgi atsevišķi skandināvu detektīvi šķiet par traku. Neteikšu, ka galaiznākums būtu ļoti liels pārsteigums, varēja nojaust. Bet kopumā laba lasāmviela. “Stopētāju lieta” esot labāks, to vēl pārbaudīšu.

Ja jums kāds apgalvo, ka kaut ko nav iespējams izdarīt, iesakiet  izlasīt Ginta Barkovska pieredzes stāstu “Okeāna saviļņotie”. Divi latvieši un traka  ideja šķērsot Atlantijas okeānu airu laivā bez motora, bez pavadošā kutera, bez vērā ņemamas pieredzes, vārdu sakot, bez nekā, kas ļautu to uzskatīt par racionāla prāta izlolotu plānu. 142 dienas pavadot Atlantijas okeānā, piedzīvojot atklāsmes mirkļus, pasaules bezgalību, sāpes, augoņus, lauztas ribas, asaras, smieklus, klusumu, mieru, miljons zvaigžņu naktis, vēja un viļņu varu, brīnumus un vīziju piepildīšanos, abi ceļotāji sasniedz Brazīlijas krastus, jau kļuvuši citādāki, ielaiduši sevī Okeāna pasaulīgo mieru un skaidrību. Grāmata ar kārtīgu iedvesmas lādiņu, kā spēriens pa pēcpusi tiem, kas pārāk ilgi atlikuši savu sapņu ieceres, aizbildinoties ar nejēdzīgām atrunām.

Praktiskā literatūra  

Tiem, kurus, līdzīgi kā mani, galīgi nepiesaistīja Elizabetes Gilbertas „Ēd, lūdzies, mīli”, dodiet iespēju autorei ar grāmatu “Lielā burvība , jo šī man šķita krietni vērtīgāka. Būtībā tā ir par rakstīšanas izaicinājumiem, taču var tikt attiecināta uz jebkuru radošuma izpausmi – dārza kopšanu, adīšanu vai ēst gatavošanu. Ļoti aizraujoši lasīt Gilbertas daudzos piemērus iz rakstnieces dzīves. Vieglā, saprotamā tekstā reāli skaidrotas visādas radošuma padarīšanas, nebūšanas, problēmas un to risinājumi, tajā pašā laikā nemoralizējot un necenšoties bārstīties ar nodrāztām frāzēm.  

Ieguvums grāmatplauktam

Tieši gada nogalē iznāca apjomīgs Māras Kalniņas pētījums  „Senie dzintara ceļi. No Rīgas līdz Bizantijai”. Sagribējās nopirkt kādu vērtīgu grāmatu, ko atstāt plauktā. Vākojums ļoti ekselents, ceru, ka arī saturs neatpaliks, šo drīzumā lasīšu.

CEĻOŠANA

Lai arī esošā situācija pamainīja plānus, ceļojumi bija, jo bez tiem es nevaru. Uz Lūznavas muižu, kas tomēr sagādāja nelielu vilšanos, jo uz citu muižu un piļu fona tā nedaudz nobāl ar IKEA mēbelēm, bet neko sliktu nesaku, vieta tiek sakārtota, un, iespējams, citos apstākļos viss būtu paticis.

Savukārt Stāmerienā atrodama īsta pasaku pils, kur ārieni pieskandina liega klasiskā mūzika, parks dikti sakopts, fasāde ir atjaunota un iekšā tāds nobružāts, veclaicīgs, dižens skaistums, uz šo pili es gribētu aizbraukt vēl.

Tad mazi izbraucieni uz Alūksni un Gulbeni, uz Krāslavu (kur nebija būts), uz Sventes muižu, uz gotiski pievilcīgo Červonkas jeb Vecsalienas muižu, uz Pilskalnes Siguldiņas takām, n-to reizi uz maģiski, ziemīgi burvīgo mazpilsētu Cēsīm.

Septembrī sakrāmējām busiņā pekeles, guļammaisus, gāzes plītiņu, gadu veco Emīliju un laidām caur Lapzemi uz Lofotu salām, Trumsi, Senju un Ziemeļnorvēģiju. Piedzīvojums ar gulēšanu auto, brokastu un vakariņu gatavošana uz kalnu fona pie fjordiem, ļoti slapjas, ļoti purvainas, sūnainas kalnu pārgājienu takas, ziemeļu neskartais, pārpasaulīgais daiļums, pasaules nomales sajūta, izlādējies auto aķis un palīdzības meklēšana un atrašana. Smaragdzaļi fjordi, safīrzili ezeri, augtskalnu ledāji, klinšainas pludmales, mazā troļļu mēle, pasakaini zvejnieku ciematiņi, jūras sāļums un domu vieglums. Bija skaisti un bija vērtīgi! Saprotu tos, kas vēlas atgriezties uz Norvēģiju vēl un vēl.

FILMAS

Ar seriāliem un filmām ir tā, ka daudz laika vairs tām neveltu. Tomēr ir pāris, kuras atmiņā palikušas īpaši labi.

“Enola Holmes” (2020) – jauneklīga, spraiga, asprātīga piedzīvojumu filma ar labiem aktieriem un nedaudz izpušķotu Holmsa pasaules sižetisko līniju – šoreiz centrā nevis izcilais detektīvs, bet viņa drosmīgā, nepakļāvīgā māsa Enola. Galvenajā lomā Netflix seriāla “Stranger things” viena no jaunajām aktrisēm. Šo filmu noteikti skatītos vēlreiz. Un vēl tā viktoriāniskā Anglija, mmm… Starp citu, stāsts balstīts uz Nensijas Springeres grāmatu “The Case of the Missing Marquess: An Enola Holmes Mystery”.

Miniseriāls pēc Džeinas Ostinas nepabeigtā romāna motīviem “Senditona” – akk, mani nereāli sajūsmināja fakts, ka ir vēl viens manas mīļās Ostinas darbs, kuru neesmu zinājusi, tomēr seriāls mani arī saniknoja, jo nez kāpēc veidotāji nebija parūpējušies par beigām. Kaut vai izdomātu paši, johaidī, autores stils taču ir zināms! Bet kopumā tā vienalga bija skaista atgriešanās burvīgajā Džeinas Ostinas laikmetā.

Trešā filma ir dokumentāla – “That Sugar film”. Vērtīgs ieskats mūsdienu cukura patēriņa kultūrā, eksperiments, kura laikā čalis mēneša laikā uzņem 40 tējkarotes cukura dienā, ēdot ikdienišķus produktus ar slēpto cukuru. Un sekas, protams, ir. Tāda ir tā mūsdienu saldā narkotika.

*******

Nākotnes plānus lasīšanā parādīšu vienā foto – sagādātās un sadāvinātās grāmatas, kuras smuki gaida savu kārtu janvārī. Jā, vēl gaidu Frenka Herberta “Dune” ekranizāciju un iesāku kindlā lasīt šo par klasiku kļuvušo zinātniskās fantastikas darbu.

Paldies bloga sekotājiem, komentētājiem, lasītājiem, un noteikti paldies visiem, kuri tika līdz beigām šim ierakstam! Ja kaut vienam cilvēkam noder manis rakstītais, tas priecē.

Lai mums visiem izdodas šo gadu piepildīt ar labākām domām, jauniem sasniegumiem un radošām idejām, kas priecē sirdi un dvēseli!

2 Comments

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.