Ar klasiķu darbiem ir tā – ne visiem pietiek pacietības neskaitāmas stundas pavadīt, ieurbjot degunu biezos sējumos, tamdēļ kino ir lieliska iespēja pāris stundās gūt ieskatu pazīstamu un slavenu  darbu ekranizācijās, neizslēdzot iespēju izlasīt grāmatu gadījumā, ja filma ieintriģējusi.

2012. gadā uzņemtais mūzikls „Nožēlojamie” („Les Miserables”) ir veidota pēc izcilā franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Hugo) romāna, kas tiek uzskatīts par vienu no 19. gadsimta labākajiem literatūras darbiem.

Romāna darbība notiek no 1815. līdz 1832. gadam. Stāsts ir par bijušo ieslodzīto Žanu Valžanu, kas cenšas uzsākt jaunu dzīvi, taču viņu turpina vajāt policijas inspektors Žaverts. Savus grēkus Valžāns cenšas izpirkt, pieņemot audzināšanā mazu bārenīti Kozeti. Pēc vairākiem gadiem Kozete jau ir pieaugusi, Valžānam audžumeita ir prieks un acuraugs viņa citādi izpostītajā dzīvē. 1832.gadā Parīzē briest republikāņu sacelšanās pret karaļa Luija-Filipa valdīšanu. Sacelšanās kulmināciju sasniedz 5. un 6. jūnijā, kad sākas atklāti nemieri un Nacionālā gvarde apspiež dumpi, ievainojot ap 500  un nogalinot vairāk kā 100 iedzīvotāju. Notikumu epicentrā uzplaukst mīlestība starp Kozeti un jauno sacelšanās dalībnieku Mariusu, Valžāns un Žaverts beidzot sastopas, lai nokārtotu savus rēķinus reizi par visām reizēm.

Neesmu liela mūziklu fane, taču šo filmu noteikti vēlējos noskatīties, gan tāpēc, ka mazliet zināju sižetisko līniju, gan arī lieliskās aktieru izvēles dēļ, kas ietvēra trīs no maniem iemīļotākajiem aktieriem – Ennu Hataveju (Fantīna),  Hjū Džekmenu (Žans Valžans)  un Ediju Redmeinu (Mariuss).

Filmu raksturo ārkārtīgi spilgts emocionālais spēks un raksturu dažādība. Bieži mūziklus neskatos, laikam esmu redzējusi tikai pāris („Mamma mia” un „Mūlenrūža”), tomēr pēc šīs filmas noskatīšanās, es skaidri sapratu, kāpēc mūzikli tomēr nav zemē metams stāsta pasniegšanas veids. Mūzikas spēks palīdz pastiprināt atsevišķas filmas epizodes: gatavošanās kaujai (One more day), sacelšanās aina (Do you hear the people sing), Valžāns un Mariuss (Bring him home). Domāju, ka mums, latviešiem, nav jāstāsta par dziesmas lielo ietekmes spēku. Romantiskās ainas gan joprojām izskatās samākslotas brīžos, kad abi varoņi dzied viens otram par savām jūtām. Filmā ir atsevišķi momenti, kas izraisa smaidu – nejaukie, naudaskārie iznireļi Tenardjē pāris, ko atveido Helēna Bonema Kārtere un Saša Barons Koens, ir ļoti kolorīti varoņi.

Lai vai kā, filma ir baudāma, reālistiska, vienkārša, nepiesātināta ar daudz detaļām, tas ir lielākais trumpis – uzmanība netiek sadrumstalota, tā tiek pievērsta tikai galvenajam – cilvēkam un viņa cīņai par vēlamo, par savām vērtībām, cīņai pret pasaules netaisnību, pret nabadzību, Likteņa pārbaudījumiem. Nāve un dzīvība, nerimstoša cīņa par savu esību, romantiska mīlestība no pirmā acu uzmetiena, neatbildētas mīlestības sāpes, varonība un savu ideālu aizstāvēšana līdz galam.

Filma nedaudz atšķiras no grāmatas sižeta, notikumi ir sakoncentrēti un dažas sižetiskās līnijas nav iekļautas filmā vai arī ir pārveidotas. Domāju – lai pilnīgāk iepazītos ar šo pasaulslaveno darbu, noteikti ir vērts izlasīt grāmatu.

Pievienoju kadru no filmas ar dziesmu, kas mani ļoti iespaidoja un šķita ļoti spēcīga un emocionāla.